dzimšanas diena būtu bijusi 2018. Lapā publicētas fotogrāfijas, kas saistītas ar Valda Breģa dzīvi un ilggadējo darbību Dziesmu svētku procesā Latvijā. Valdis Breģis dzimis 1928. jūlijā Madonā, audzis Sarkaņu pagasta „Lejas Svincos” zemnieka Pētera Breģa ģimenē, kurā pavisam auga pieci bērni. Mācījies Sarkaņu pamatskolā, tad Madonas 1. vidusskolā. 1946. – 1949. gados mācījies Cēsu mūzikas vidussk
olā kora diriģēšanu un Cēsu skolotāju institūtā dabas zinības. Jau Cēsu studiju laikā, būdams 20-gadīgs jauneklis, diriģējis Cēsu skolotāju institūta sieviešu kori un sacerēja pirmās dziesmas. Sekoja darba gads Cēsu skolotāju institūtā un studijas konservatorijā pie Mendeļa Baša kordiriģēšanas klasē. Darba gaitas Rīgā aizsākās 1955. gadā Kultūras ministrijā - Mākslas lietu pārvaldē. 1959. gadā pārcelts darbā par direktoru Emīla Melngaiļa Tautas mākslas namā. Pēc tam vairākus gadus strādājis Kultūras ministrijā Mākslas un mācību iestāžu pārvaldē. Taču lielāko dzīves daļu - 1966. līdz 1991.gadam - V. Breģis atdevis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumam (tagadējai Kultūras koledžai), audzinot nākamos kultūras darbiniekus un diriģentus. Kora mūzikai un kora diriģēšanai ziedojis visu savu radošo mūžu. Bijis Madonas rajona koru virsdiriģents 1958.-1985. gados, bijis Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona koru diriģents. Sacerējis mūziku, darbojies Jauno komponistu apvienībā pie Latvijas Komponistu savienības, sastādījis dažādus dziesmu krājumus. 20. gadsimta 50. – 70. gadu amatierkoru repertuārā bija tādas Valda Breģa dziesmas kā „Mežābeles zieds”, „Vasara”, kas raksturojamas kā romantiskas noskaņu ainas ar latviešu dzejnieku tekstiem. Paralēli darbam un pedagoģijai Valdis Breģis visu laiku līdz pat 1988. gadam ir vadījis kolektīvus: Rīgas 1. Medicīnas skolas meiteņu kori; Sakaru darbinieku jaukto kori; „Rīgas auduma” jaukto kori; Sieviešu kori„Draudzība”; Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma sieviešu kori; Sieviešu kori „ Madara”; Valsts bibliotēkas Sieviešu vokālo ansambli; Suntažu jaukto kori. Pēc aiziešanas pensijā 1991. gadā dzīvoja diezgan noslēgti, reti izejot sabiedrībā un cīnoties ar veselības problēmām līdz mūža beigām.
