02/10/2026
Izšuvumi ar sunīša Bonzas attēlu
Muzejā “Rīgas Jūgendstila centrs” krājuma apjomīgajā tekstīliju kolekcijā glabājas daudzi izšuvumi, kurus rotā sunīša Bonzas attēls. Izšūtais sunītis redzams uz dažādām praktiski pielietojamām tekstīlijām - galdautiem, sienas segām, plauktu apmalītēm un dažādu priekšmetu glabāšanai paredzētiem audumu maisiņiem. Sižeti smelti gan no Bonzas komiksiem, gan arī animācijas filmām. Šie izšuvumi ir roku darbi, tapuši tepat Rīgā vai citviet Latvijā, saglabāti ģimenēs un vēlāk uzdāvināti muzejam.
Sunīša Bonzas (angļu valodā – Bonzo the Dog) tēlu 1922. gadā Londonā radīja angļu mākslinieks Džordžs Ernests Stadijs (George Ernest Studdy, 1878-1948). Viņa komiksu varonis bija neliels, balts suņuks ar melniem plankumiem, lielām, zilām acīm, strupu astīti, krunkainu purnu un nošļukušām austiņām. Sākotnējā ideja par nerāto kucēnu Stadijam bija radusies ap 1911. gadu vai pat agrāk, taču pats Bonzas tēls pirmo reizi parādījās 1922. gadā britu iknedēļas ilustrētajā avīzē “The Sketch”, pēc gada sekoja debija uz teātra skatuves, bet 1924. gadā Bonza kļuva arī par mēmo, melnbalto animācijas filmu varoni, jo studija “Gainsborough Pictures” nolīga Džordžu Stadiju, lai izveidotu 26 animācijas filmas par suni Bonzo. 1920. –1930. gados suņuks iekaroja lielu popularitāti un mīlestību ne tikai dzimtajā Lielbritānijā, bet arī citviet pasaulē. Bonzu attēloja uz pastkartēm, plakātiem, bilžu grāmatām, piespraudēm, dažāda veida rotaļlietām, smaržu pudelītēm, pelnu traukiem, konfektēm un to iesaiņojumiem. Bonza kļuva par iedvesmas avotu arī mīkstajām un mehāniskajām rotaļlietām, pelnu traukiem, adatu spilventiņiem, nieciņu kastītēm, automašīnu rotājumiem, puzlēm, grāmatām, kalendāriem, saldumiem un milzum daudzām pastkartēm. Izstrādājumus ar jautro suņuku masveidā ražoja ne tikai Bonzas dzimtenē Anglijā, bet arī Amerikā, Austrijā, Beļģijā, Čehoslovākijā, Dānijā, Francijā, Vācijā, Japānā un Nīderlandē. Bonzas milzīgā popularitātes viļņa iespaidā suņu audzētājs majors Dž. E. Pauers (J.E. Power) vērsās pie Stadija pēc palīdzības un padoma, mēģinot izveidot jaunu terjeru šķirni, ko iedvesmojis Bonza un ko bija paredzēts saukt par "Bonzo terjeru", taču viņa mēģinājumi cieta neveiksmi.
Latvijā komiksus par Bonzu publicēja populārais žurnāls “Atpūta”. Pirmie attēli par sunīša piedzīvojumiem “Nerātnais Bonza priekos un bēdās” tika pārpublicēti 1924. gada 21. novembra “Atpūtas” numurā, pēc tam lasītāji vai ikkatrā žurnāla numurā līdz pat 1933. gadam varēja sekot līdzi Bonzas piedzīvojumiem. 1929. gadā Rīgā, kinoteātrī “Kapitol” (Marijas ielā 2), darbību sāk Bonzas miniatūrteātris. “Bonzas miniatūrteātris, kurš nodibināts pēclīdzīga parauga kā mums jau pastāvošās “Zilā blūze” un t.t., tikai ar komisku repertuāru, mākslinieciskā ziņā stādams diezgan augstu. Gaišos toņos ieturētās Mališeva dekorācijas, atjautīgais un vietām arī oriģinēlais inscenējums, kā arī artistu vieglā un atjautīgā spēle rekomandē mums Bonzu tieši par tādu, kādu viņu iedomājies angļu mākslinieks: komisks varonis, jautris, bezbēdīgs un nevainīgs savos jokos, ar kuriem tas grib panākt tikai vienu – smīdināt publiku. “Kapitolā” šis nodoms Bonzam izdevies teicami. Tur viņš tiešām ir - mūsu laika varonis”. (Žurnāls “Kino”, 1929. gada 23. februāris)
Bonzas figūriņas no porcelāna izgatavoja J.C.Jesena porcelāna fabrika Rīgā, savukārt Patentu valde ziņoja, ka 1933. gadā izsniegts patents N° 7628 M.Feitelberga kosmētikas laboratorijai “Helga” Rīgā, - vārds ,,Bonzo" lietojams kā nosaukums zobu pulverim, pūderim, smaržām, kosmētiskiem izstrādājumiem. (“Valdības Vēstnesis”, 1933. gada 2. decembris)
Amizantais Bonzas tēls iedvesmoja Latvijas rokdarbnieces radīt izšuvumus, kas atdzīvināja virtuves, saimniecības vai pat labierīcību telpas. Ar suņuka attēlu bija darināti galdauti, sienas segas, plauktu maliņas, maisiņi dažādu priekšmetu (aukliņu, papīra, putekļu drāniņu, sīpolu, sērkociņu u.c.) glabāšanai. Izšuvumi ar amizanto suņuku bieži radīja smaidu cilvēku sejās.
Par sunīša Bonzas tēla ilgo popularitāti mūsdienās liecina daudzie saglabājušies izšuvumi, lai arī presē tie ne vienu reizi vien ir tikuši kritizēti. “Mēs esam kultūras tauta. Ļoti labi mēs protam atšķirt, kura pastkarte ir mākslas darba reprodukcija un kura — banāls zeltīts zīmējums ar laimes vēlējumu svētku gadījumam. Tikai bērni un pavisam neintelliģenti cilvēki neatšķir šo starpību. Par nožēlošanu, rokdarbos vēl pat stipri intelliģentas sievietes neatšķir, kas ir tikai skaists un kas mākslinieciski vērtīgs. Dāma, kura kaunētos skaistu Bonzas pastkartiņu likt savā mākslas kartiņu albumā vai pie sienas, tomēr ar prieku liek šo pašu Bonzu un tam līdzīgus krikumus goda vietā uz dīvāna spilvena”, rakstā “Rokdarbi – tautas bagātība” vēsta cand. oec. Konstance Cērpa. (Žurnāls “Zeltene”, 1937. gada marts)
Arī mākslas zinātnieks Jānis Pujāts vēl 1958. gadā ļoti kritiski šādu izšuvumu daļu, rakstot: “Mūsu gadsimtā postošu ietekmi uz izšuvumu kultūru atstāja lētā jūgendstila mode. Naturālistiskas puķes, gulbīši, bonzas, rūķīši salkanu peršiņu ielokā stājās mūsu klasisko rakstu vietā. Šādi izšūtas segas, pārklāji, dvieļi utt. arī vēl tagad bieži posta citādi gaumīgo mājas iekārtojumu.” (Laikraksts “Padomju Daugava”, 1958. gada 28. septembris)
Neatkarīgi no spriedumiem un vērtējumiem dažādos laikos, izšuvumi ar sunīti Bonzu ir daļa no dizaina vēstures, parādot, kādu milzīgu popularitāti spēja iegūt viens mazs un amizants komiksu varonis.
Mg.hist. Dzintars Gilba
