05/08/2026
Janis Rozentāls. Zīmējums “Parkā”
Turpinot iepazīstināt ar Jaņa Rozentāla darbiem muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā, šoreiz ciklā “Muzeja lietu stāsti” stāsts par zīmējumu “Parkā”, kas tapis 1895. gadā.
Zīmējums ir tas mākslas veids, kurš rāda mākslinieka pirmo saskarsmi ar dabu un visspilgtāk iemieso acumirkļa iespaidus. Zīmējot mākslinieks var ļauties lielai fantāzijas un improvizācijas brīvībai; zīmējums ir arī pamats tālākai mākslinieka darbībai – gleznai, iespiedgrafikai. Zīmējumā Rozentāla līnija ir impulsīva un dinamiska. Ilgstošā, neatlaidīgā darba procesā mākslinieks apguvis tādas iemaņas, kas kas viņam ļauj ātri fiksēt dabas objektu raksturīgākās aprises.
Mākslinieki nereti mēdz saviem iecerētajiem darbiem modeļus vai kompozīcijas nofotografēt, un tālāk darbnīcā pie gleznas strādāt ar šīm fotogrāfijām. Arī Janis Rozentāls nebija izņēmums. Viens no piemēriem viņa darba metodēm ir jau pieminētais zīmējums “Parkā”, kas tapis pēc fotosesijas ar baronesi Keriju fon Grothusu Puzenieku muižā 1895. gada vasarā.
Mākslas zinātniece Inta Pujāte, pētot Jaņa Rozentāla fotogrāfiju mantojumu, atzīst, ka “Īpaši skaista ir Kerijas fon Grothusas portretu sērija, kurā skaidri jūtama gan atvērtība, ar kādu Kerija iesaistījusies fotosesijā, gan romantiskā gaisotne, kāda valdījusi mākslinieka un modeļa attiecībās.” (1)
Kerija baronese fon Grothusa (Dorothea Louise Carolina [Cary] von Grotthuss, precējusies Printz; 1859–1940) bija Puzenieku (muiža tagadējā Ventspils novada Puzes pagastā) barona Oskara fon Grothusa meita. “Barons Grothuzs skaitījās par vienu no liberālākajiem muižniekiem. Viņam bija divas meitas un dēli. Pie viņa to vasaru strādāja par mājskolotāju Andrievs Niedra, toreiz vēl students. Arī Janis Rozentāls iepriekšējā vasarā te bija dzīvojis un gleznojis, kā arī restaurējis ģīmetnes barona senču galerijā. [..] Grothuza meitas nebija vairs jaunas un arī nekādas skaistules. Vecākā pie tam slikti dzirdēja. Pagājušjā vasarā viņa bija samīlējusies Rozentālā. Pēterpilī Rozentāls saņēma no šīs baroneses sūtījumus uz svētkiem un dzimšanas dienā – cepumus, augļus un citus muižas labumus. Rozentāls nosauca šos sūtījumus par “kuģiem” un mūs, “rūķus” [pulciņa “Rūķis” dalībniekus], aicināja pamieloties,” vēlāk atcerējās Rozentāla studiju biedrs, mākslinieks Gustavs Šķilters. (2)
Vasaras mēnesis Puzenieku muižā 1895. gadā ir neliela, bet spilgta epizode jaunā mākslinieka dzīvē. Janim Rozentālam finansiālu atbalstu 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā sniedz iespēja daudz portretēt Kurzemes muižniecību. Šo lielo pasūtījumu klāstu māksliniekam izgādā Kerija Grothusa, kas pēc 1895. gada “skaistajām vasardienām” Puzenieku muižā vienmēr cenšas atbalstīt gleznotāju viņa “ērkšķainajā dzīves un atziņu ceļā.”
Pēc kādas daudzajām 1895. gada vasarām uzņemtajām fotogrāfijām Janis Rozentāls uzgleznojis arī Kerijas fon Grothusas portretu.
Interesantas atziņas par šo Rozentāla periodu savā rakstā (3) pauž mākslas zinātnieks Pēteris Bankovskis: “Visi zina par Rozentāla pēkšņo, liktenīgo satikšanos ar somu dziedātāju Elliju Forseli, par laimīgajām laulībām, bērnu pulciņu, latviešu un somu kultūras sakariem. Bet vai, rūpīgi pārlasījuši lielisko Jaņa Rozentāla sarakstes sējumiņu, mēs mēģinām aiz vēstuļu un to melnrakstu rindiņu abstrakcijām saskatīt Kerijas Grotuses drāmu. Vēstules liecina, ka 1895. gada tikšanās viņai nebija īslaicīga samīlēšanās. Rozentālam tā bija tikai amizanta paspēlēšanās, un uzticīgo Keriju viņš, ja var ticēt vēstulēm, uzskatīja par pietiekami intelektuālu sarunu partneri, bet arī par izdevīgu mērķi, pret kuru izmēģināt savus, baltiešu muižniecībai nacionālpatriotiski naidīgos domu lidojumus, lai gan, kā atzīmē Kristiāna Ābele: “cēlsirdīgā draudzene Kerija vismazāk bija pelnījusi ofensīvas eksperimentālā mērķa lomu.”(4) Jā, viņa rakstīja Rozentālam, kurš nu atradās Ellijas paspārnē, ka jūtas iepriecināta no visas sirds. “Novēlu Jums cilvēku, kuram Jūs pilnīgi piederētu, kurš vienmēr būtu ap jums, sagādātu Jums mīļu mājvietu, atturētu Jūs no trakulībām un ieviestu mazliet vairāk kārtības Jūsu mākslinieka dzīvē” – tā viņa rakstīja. Bet gadu iepriekš viņa jau bija pateikusi (un – kas pateikts, tas pateikts): “Daudz kas manī un pie manis ir pārmainījies, tikai sirds man palikusi puslīdz tā pati, un, kas reiz tajā ir uzņemts, tam sava vietiņa sirdī arvien tiks silti saglabāta.”(5)”
Janis Rozentāls, būdams universāla personība latviešu mākslā - gleznotājs, grafiķis, mākslas teorētiķis, fotogrāfs, viens no latviešu profesionālās mākslas skolas un teorētiskās domas veidotājiem, bija izveidojies par populārāko latviešu sabiedrības mākslinieku 19.-20. gadsimat mijas mākslā. Dzimis Saldus apkaimes Bebru mājās, Rīgā vispirms apguvis daiļkrāsotāja amatu, vēlāk apmeklējis Rīgas amatnieku biedrības skolu, studējis Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, papildinājies mākslas studiju braucienos ārzemēs. Līdz 1899. gadam galvenokārt uzturējies Pēterburgā, tad pārcēlies uz dzīvi Saldū, kur uzbūvējis dabnīcu. No 1901. gada nogales dzīvojis Rīgā, no 1904. gada Konstantīna Pēkšēna projektētajā īres namā Alberta ielā 12–9, dzīvoklī, kas paredzēts māksliniekam ar speciāli izbūvētu darbnīcu, bet interjers iekārtots pēc J. Rozentāla skicēm. Janis Rozentāls miris Somijā 1916. gadā, bet 1920. gadā pārapbedīts Rīgā, II Meža kapos.
Muzejā “Rīgas Jūgendstila centrs” zīmējums “Parkā” glabājas kopš 2018. gada, un ir nozīmīgs papildinājums muzeja mākslas kolekcijā.
Atsauces:
(1) Pujāte, I. Fotogrāfija un portrets 19. gadsimtā. Grāmatā: Portrets Latvijā. 19. gadsimts. / Sastādītāji Dainis Bruģis, Inta Pujāte. – Rīga: Neputns, 2014. – 278. lpp.
(2)Kučinska V. Gustava Šķiltera atmiņas par “Rūķi”, Karogs, 1974. Nr.11. 146.lpp.
(3)Bankovskis, Pēteris. Dažu skaistu ziedu. Izstāde “Janis Rozentāls. Māksla un tehnika” Latvijas nacionālajā mākslas muzejā. https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/17193-dazu_skaistu_ziedu/
(4)Ābele, K. Tautieši un novadnieki. Nacionālais jautājums un teritoriālā identitāte Latvijas mākslas dzīvē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā // Māksla un politiskie konteksti / Sast. Daina Lāce. – Rīga: Neputns, 2006. – 40. lpp
(5)Kerijas fon Grotusas vēstules Janim Rozentālam. Cit. pēc tulkojuma grāmatā: Dzīves palete: Jaņa Rozentāla sarakste / Sast. I. Pujāte un A. Putniņa-Niedra. – Rīga: Pils, 1997. – 292., 278. lpp.
