14/10/2026
LA 185. Industriāli monofunkcionālās apdzīvotās vietas būtiski atšķiras no tradicionālajām apdzīvotajām vietām, kuras vēsturiski veidojušās organiski un pakāpen*ski. To plānošana un izbūve bieži notikusi ļoti īsā laika posmā, balstoties uz politiskiem lēmumiem, nevis pakāpen*sku, sabiedrības vajadzību virzītu attīstību. Šādas pieejas pamatā bija vēlme nodrošināt pēc iespējas efektīvāku ražošanu un ekonomisko atdevi, otrajā plānā atstājot sociālās vajadzības, attīstītu infrastruktūru un sabalansētu vidi.
Seda ir viens no spilgtākajiem 20. gs. otrās puses industriāli monofunkcionālas apdzīvotas vietas piemēriem Latvijā. Savukārt Aizkraukle attīstījās līdz ar Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecību un tai nepieciešamās strādnieku apdzīvotās vietas izveidi. Latvijā tādas vēl ir Vangaži, Ķegums, Baloži, Olaine, Brocēni, Zilaiskalns, Kuprava un Žīguri. Plašāk Elza Zbitkovska
During the 20th century, centralised industrialisation led to the creation of several monofunctional settlements in Latvia. Their existence depended largely on a single industrial enterprise, energy facility or natural resource. Planned rapidly and often built in sparsely populated areas, these settlements prioritised production over social needs, balanced infrastructure and environmental quality. After the collapse of the Soviet Union, many lost their economic foundation and began facing depopulation, ageing housing, limited employment and deteriorating public infrastructure.
The article focuses particularly on Seda and Aizkraukle.
