LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs

13/09/2026

8. septembrī 140. jubileja apritēja vienai no visu laiku izcilākajām latviešu aktrisēm - Latvijas Nacionālais teātris aktrisei LUDMILAI ŠPĪLBERGAI (1886-1947). Latviešu teātrī, šķiet, otras tik garīgas aktrises nav bijis. Aktrise, par kuru saglabājusies virkne neparastu stāstu.

Alfrēds Jaunušans viņu nodēvēja par latviešu teātra brīnumu. Poļu režisors Aleksandrs Zelverovičs sacīja, ka Špīlberga droši var nostāties blakus izcilākajām Eiropas un pasaules skatuves māksliniecēm. Plašas amplitūdas aktrise, kura bija viena no pirmajām laikmetīgās drāmas psiholoģiski sarežģīto raksturu iedzīvinātājām un atklājējām uz latviešu teātra skatuves, kā arī spilgta komiķe. Aktrise, kura dzīvoja un ziedoja sevi teātrim. "Teātrī daudzi ir nemierā ar citiem. Ludmila Špīlberga bija nemierā ar sevi." (Anta Klints) Uz skatuves viņa sevi dedzināja un plēsa. Atdot sevi visu - L. Špīlberga savā mākslā dzīvoja pēc šī sev tuvās itāļu aktrises Eleonoras Dūzes principa. Tas izpaudās tieši. Špīlbergas atveidotā Raudupiete A. Brigaderes "Raudupiete" izrādē (1942) nokrīt pie dēla kapa, bet no skatuves viņa dodas prom, velkot sevi pa grīdu un rāpus, jo vienkārši fiziski nespēj piecelties. Savukārt Roplainietes lomā R. Blaumaņa "Pazudušais dēls" iestudējumā (1943) Krustiņa nolādēšanas skatā pēc noģībšanas, aktrise bezsamaņā tiek aiznesta un noguldīta uz dīvāna.

Cilvēki pie viņas gāja pēc padoma un viņa šiem svešiniekiem palīdzēja. Šis iekšējais spēks staroja daudzās aktrises lomās; teātra vēsturē spilgti ierakstījusies Estere Š. de Peirē-Šapuī "Mīlestības neprāts" (1939) un aktrisei īpaši rakstītā Malda Dzelme J. Pētersona "Burvju atslēga" (1937).

"Viņa apveltīta ar īpašībām, kuras nenoveco, kuras piešķir ikvienam artistam atsevišķu stāvokli. Tas ir viņas harmoniskais gars, kurā valda gaisma bez ēnām. Nesaskaņu un pretrunu pilnā dzīve, ejot cauri viņas dvēselei, pārveidojas, būvēta skaidrām un pārskatāmām līnijām. Kā komiskai aktrisei, viņai starp mūsu skatuves māksliniecēm nava līdzcenču. Prieks un skaidrība ir katra cilvēka gala mērķis un tāpēc skatītāji ar tādu uzmanību seko L. Špīlbergas spēlei, kura veido šo ideālo dzīvi. L. Špīlbergas klaviatūra ir ļoti plaša: viņas spārni izplešas no komiskā līdz traģiskajam. Savienodama sevī spēku un smalkumu, viņa ir ļoti reta ideāla valdiniece." (Edvarts Virza)

"Ludmila Špīlberga bija savdabīga, vienreizīga latviešu aktrise. (..) Arī daudzpusībā ar viņu mēroties varēja tikai retais. Apbrīnojama Špīlberga bija kā kūsājoša komiķe, ne mazāk apbrīnojama kā satriecoša, dziļākās dvēsles vibrācijās lūstoša traģiķe. (..) Tie, kas viņu redzēja tēlojam, atcerēsies viņas aizlauztos, brāzmaina temperamenta nestos, dziļi pārdzīvotos psiholoģiskos tēlojumus. (..) Nemākslota un vienkārša savā formā - Špīlberga bija vienmēr tuva un saprotama ikvienam skatītājam. (..) Viņa bija liela patriote. Es esmu maz cilvēku sastapis, kas savas tautas nedienu stundas pārdzīvoja tik asi, dramatiski kā Ludmila Špīlberga. Arī valsts neatkarības traģika viņai nevarēja paiet secen un, šķiet, varēja būt par iemeslu viņas dzīves ātrākam galam." (Jānis Lejiņš)

28/08/2026

Šodien, 28. augustā, 135. jubilejā atceramies pasaulslaveno aktieri, režisoru, pedagogu, skatuves mākslas reformatoru MIHAILU ČEHOVU (1891-1955).

"Neatkārtojamas iedvesmas mirkļi viņam lika meklēt veidu, aktiermeistarības metodiku, kā radīt tēlu un kā atkārtoti rast iedvesmu šī tēla dzīves atklāsmei skatītāju priekšā. (..) Čehova psiholoģiskais tips nepārprotami ietekmēja viņa spēles un aktiertehnikas veidu. Čehovs bija pārjūtīgs, disharmonisks, neparasti apdāvināts aktieris, kurš "pasauli redzēja tēlos"." (B. Tjarve)

Pēc ilgstošas politiskas vēršanās pret M. Čehovu, tajā skaitā saņemot apvainojumus misticismā, 1928. gadā M. Čehovs pamet Krieviju, sākotnēji ārstēšanās nolūkos, bet drīz vien tā pārvēršas par emigrāciju. Pēc ne pārāk ražīga darba perioda Vācijā un Francijā, 1932. gadā Čehovs ierodas uz dzīvi Rīgā. Jau 1931. gadā viņš bija viesojies Rīgas Krievu teātrī, kur iestudēja N. Gogoļa "Revidentu", atveidojot Hļestakovu. M. Čehovs 1932. gadā Nacionālajā teātrī ar sevi titullomās iestudē A. Strindberga "Ēriku XIV", V. Šekspīra "Hamletu", kā arī sen lolotu ieceri - A. Tolstoja "Jāņa Briesmīgā nāve" izrādi, savukārt Rīgas Krievu teātrī top V. Šekspīra "Divpadsmitā nakts", kur atveido Malvolio, un F. Dostojevska "Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji", atveidojot Fomu, bet 1934. gadā Nacionālajā operā top R. Vāgnera "Parsifāls". M. Čehovs Rīgā izveido Teātra skolu, kur strādā pie savas sistēmas izstrādes un praktiskas realizēšanas. Profesionālajiem aktieriem viņš vada kursus Rīgā un vasarā semināru Siguldā. Regulāri dodas strādāt uz Kauņu. Pēc 1934. gada valsts apvērsuma izveidojušās politiskās ietekmes un konkurējošo mākslinieku apvainojumu rezultātā pasliktinās M. Čehova veselība un drīz viņš pamet Latviju. Čehovs turpina savas metodes attīstību teātra studijā, sākumā Lielbritānijā, pēc tam ASV, kur vēlāk turpina darbu kā pedagogs un kino aktieris Holivudā. Visu turpmāko mūžu viņš siltās atmiņās saglabā Rīgu, turienes kolēģus un savus studentus, no kuriem virkne izveidojas par ievērojamiem aktieriem un režisoriem.

"..Viņā juta vēl kādu spilgtu personisko strāvojumu, gribētos teikt, kādu mistisku pārspēku (..) Kur viņš darbojās, tur viņš atstāja jūtamas pēdas." (Jānis Lejiņš)

26/08/2026

Ievas Puķes autordarbs Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa? Dzīves lasījums Vizuālā māksliniece - Katrīna Puķe Gaismu mākslinieks ...

25/08/2026

22/08/2026

22. augustā 135. jubilejā atceramies aktrisi PAULU BALTĀBOLU (1891-1978).

Skatuves gaitas sākusi Jaunajā Rīgas teātrī kā statiste, 1913. gadā kļuvusi par Liepājas Latviešu teātra aktrisi, bet drīz vien pārgājusi uz Rīgas Latviešu teātri. Pirmā pasaules kara gados aktrise strādā dažādos teātros Rīgā un bēgļu trupās. Būtiska ir aktrises darbība izrādēs, ko latviešu strēlniekiem izrādīja frontes joslā. "(..) viņa vārda pilnā nozīmē dzīvoja līdzi strēlnieku dzīvei un palika, kā viņa pati saka, par frontes aktrisi, strādājot zem lodēm un izbaudot visas kara lauka grūtības - badu, slimības, aukstumu. Kļūst saprotams, ka viņa bija strēlnieku mīlule, ko sagaidīja un pavadīja ar ovācijām." (A. Silvija, 1937. gads)
Rīgā P. Baltābola kļūst par aktrisi Strādnieku teātrī, kas drīz vien, pēc Rīgas atbrīvošanas, iegūst Latvijas Nacionālais teātris vārdu. Pēc neilga laika aktrise pāriet uz jauno Dailes teātris, kur viņa pavada 5 gadus (1921-1926), un atgriežas Nacionālajā teātrī, ko pēc pāris gadiem viņa pamet veselības problēmu dēļ. Taču paspēj radīt atsevišķas nozīmīgas lomas iestudējumos, kas būtiski ierakstās latviešu teātra vēsturē.

"Nemierīga aktrise bija Paula Baltābola. Viņa sabija Nacionālajā teātrī īsu laiku, pārgāja uz Dailes teātri un atkal atpakaļ - tā kā grūti bija izsekot viņas radīšanas procesam. Savam uzdevumam gan viņa piegāja ar lielu iedziļināšanos, savā centībā dažreiz nonākdama līdz galējībām. Jauki tēloja Antoniju - "Skroderdienās", bet par visu varu tiecās pēc varonēm, kurās bija jūtama pārcenšanās un līdz ar to neizbēgama iekrišana lielā patētikā, kas nenāca par labu lomas uztverei. Varbūt tas notika jau bojātas dzirdes dēļ, ko, protams, ilgu laiku no mums slēpa vai varbūt arī pati nemaz labi neapzinājās. Taču šī iemesla dēļ Baltābola beigās pavisam šķīrās no skatuves, šķietami neizteikusies līdz galam, tā lieku reizi iezīmēdama vēl viena aktiera dzīves traģiku." (Jānis Lejiņš, "Spēlmaņu cilts")

21/08/2026

2026. GADA AUGUSTA FOTO:
Aleksandrs Dimā "Grāfs Monte Kristo", Valda Grēviņa dramatizējums, insc. Eduards Smiļģis, scen. Jānis Muncis, komp. Burhards Sosārs, kust. kons. Felicita Ertnere, Dailes teātris, 1926

21/08/2026

Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā 2026. gada 24. augustā plkst. 19.00 pieminēsim un godāsim izcilu Latvijas kultūras personību teātra un kino režisoru VOLDEMĀRU PŪCI (24.08.1906 – 21.07.1981).

Voldemārs Pūce dzimis Vestienas pagasta "Rēzēnos", mācījies Vestienas pagastskolā, vēlāk Rīgā un, vēloties savu turpmāko dzīvi saistīt ar skatuvi, mācījās Latviešu aktieru arodbiedrības teātra skolā, kuru vadīja izcilais aktieris un pedagogs Mihails Čehovs. No 1935. gada līdz 1944. gadam vadīja Latvju drāmas ansambli, iestudējot gan Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” dramatizējumu, gan Henrika Ibsena drāmas “Pērs Gints” un “Brands”, gan Raiņa “Zelta zirgu”, gan Čarlza Dikensa “Circenīti”. Bija režisors arī Latvijas Nacionālajā operā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1947. gadā atgriezās, 1948. gadā tika arestēts, un no 1949. gada līdz 1959. gadam bija izsūtījumā Tālajos Austrumos. Būtisku un spilgtu liecību par Voldemāra Pūces šo dzīves periodu aprakstījis viņa dēls, aktieris Kaspars Pūce grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”(2024).

Pēc izsūtījuma Voldemārs Pūce bija režisors Leļļu teātrī (1959 – 1963), bet no 1963. gada līdz 1978. gadam bija Rīgas Operetes teātra galvenais režisors, profesionāli nostabilizējot teātra ansambli, pirmo reizi Padomju Savienībā iestudējot Leonarda Bernstaina mūziklu “Vestsaidas stāsts” (1966).

Voldemārs Pūce bija režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai "Mūsu pelēkais dārgakmens" (1936), scenārija autors un režisors pirmajai Rīgas Kinostudijas mākslas filmai “Kaugurieši” (1941), vācu okupācijas laikā veidoja propagandas filmas, bet 1968. gadā jau par latviešu kino klasiku tapušo filmu “Mērnieku laiki”, kuras fragmentus un īsfilmas “Cūkas nelaime” un “Tavas rokas” skatītāji redzēs 24. augusta vakarā, līdz ar režisora bērnu Kaspara, Daces un Valta stāstiem par tēva dzīvi un radošo darbu.

Jānis Siliņš
LKA profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs

16/08/2026

16/08/2026

Šodien, 16. augustā, sveicam Dailes teātris aktrisi MIRDZU MARTINSONI 75 gadu jubilejā.

Donja Inese R. B. Šeridana "Atjautīgā aukle" (1974), Ralla J. Jaunsudrabiņa "Invalīds un Ralla" (1977), Morta J. Marcinkeviča "Mindaugs" (1979), Vera I. Gončarova "Krauja" (1982), Matilde R. Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1983), Ārija Raiņa "Indulis un Ārija" (1987), Jakobīne M. Zīverta "Minhauzena precības" (1988), Kandida Dž. B. Šova "Kandida" (1991), Krista B. Frīla "Dejas Lūnasas svētkos" (1993), Melisa A. R. Gērnija (jun.) "Mīlestības vēstules" (1995), Beatriče V. Šekspīra "Liela brēka, maza vilna" (1996), Raņevska A. Čehova "Ķiršu dārzs" (1998), Fjokla Ivanovna N. Gogoļa "Precības" (2000), Fulvija Dželli-Flora-Frančeska L. Pirandello "Tāpat kā agrāk, tikai labāk" (2004), Morīna M. Makdonas "Līnenas skaistumkaraliene" (2007) un vēl, un vēl.

15/08/2026

11. augustā 130. jubilejā atcerējāmies izcilo Latvijas Nacionālais teātris aktieri KĀRLI LAGZDIŅU (1896-1960). Viens no aktieriem, kurš veidoja pirmskara Nacionālā teātra slavu un līmeni, bet kā daudzi 1944. gadā devās bēgļu gaitās prom no Latvijas.

"Lielais Lagzda. Tā viņu Nacionālajā teātrī sauca. Patiesībai tuvāk būtu sacīt, ka tā viņu godāja - liela vēriena aktieri, plašas un atsaucīgas sirds cilvēku Kārli Lagzdiņu, kuram arī varenā auguma dēļ lāga nepiestāvēja uzvārds ar pamazināmo nozīmi. (..) Un viņa platie pleci nesa visu repertuāra smagumu. Vecajos rakstos ne reizi vien ir teikts - Kārlis Lagzdiņš pieder visvairāk nodarbinātākajiem, visvajadzīgākajiem māksliniekiem šajā personībām bagātajā ansamblī. (..) Neatkārtojams, oriģināls talants, kuram Nacionālais teātris kopš tā dibināšanas dienas bija vienīgā darbavieta Latvijā. Gadsimta ceturksni. (..) Kārlim Lagzdiņam Latvijā bija plaša slava. (..) Ja Kārļa Lagzdiņa vārds neatgriežas sava teātra vēsturē, tad nav nozīmes, ka šodien to saucam par Nacionālo teātri. Ir taču jāzina, kas to radījis." (L. Dzene, "Ar zelta lāpu rokā")