Neretas novada novadpētniecības muzejs

20/08/2026

2026.gads Neretas novadpētniecības muzejam notikumiem bagāts. Turklāt tas rit rakstnieka Jāņa Veseļa 130.jubilejas zīmē. Lai arī Jānis Veselis dzimis 1.aprīlī, muzejā viņa piemiņu godināsim 19.septembrī - šī gada Dzejas dienu ietvarā. Uzaicināti Jāņa Veseļa radi, viesi no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, dievturu sadraudzes pārstāvji, Latvijas Fantāzijas literatūras biedrība, citi viesi. Gaidīti neretieši un ikviens Jāņa Veseļa kultūrvēsturiskā mantojuma cienītāji, novadpētnieki, muzeja draugi!

03/07/2026

03/07/2026

4.jūlijs ir oficiāla Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, kad tiek godināti vairāk nekā 70 000 nacistu okupētajā Latvijā nogalināto ebreju. Šī diena simbolizē holokausta sākumu Latvijā, pieminot 1941. gada 4. jūliju, kad Rīgā tika nodedzināta Lielā Horālā sinagoga un citas lūgšanu namvietas. Šogad jūlijā aprit 85 gadi kopš šausmām, ko piedzīvoja ebreju tauta 1941.gadā.
Līdz ar Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā sākās holokausta jeb šoā (katastrofas) aktīvā fāze. Nacistu slepenais t.s. “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” (Endlösung der Judenfrage) paredzēja nogalināt visus PSRS teritorijā dzīvojošos ebrejus. Akcijās pret ebrejiem tādā vai citādā veidā bija iesaistīti visi vācu okupācijas spēki un iestādes. Visās apdzīvotajās vietās, kur dzīvoja ebreji, līdz ar vācu karaspēka daļu ienākšanu, nekavējoties tika izdoti pirmie pret ebrejiem vērstie rīkojumi un tādējādi gatavota viņu nogalināšana.
Vācu militārajām un civilajām iestādēm bija nepieciešams iedibināt savu varu un veikt vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu slepkavībās. Tās notika visās apdzīvotajās vietās, kur bija kaut niecīgs ebreju iedzīvotāju skaits. Slepkavību galvenie veicēji bija īpaši izveidotas SD vienības Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna vadībā, kuru pastāvēšanas laikā tajās iesaistījās vairāki simti vīru, kā arī vietējās pašaizsardzības vienības. Holokausta īstenošanā tika iesaistīta arī Latviešu palīgpolicija, atsevišķos gadījumos arī vācu karaspēka un policijas vienības. Liela nozīme bija arī nacistu īstenotajai totālajai antisemītiskajai propagandai, galvenokārt okupācijas varas izdotajos latviešu preses izdevumos.
Pēc pirmā padomju gada vērmahta trieciens sasniedza Neretu jau 1941. gada 28. jūnija priekšpusdienā. Var būt, ka divīzijas komandieris Hofenheims un štāba priekšnieks Kunce Neretas ebreju aizvākšanu, arestēšanu pavēlējis pagasta pašaizsargiem sākt jau 1941. gada 1. jūlijā.
Pēc 2.pasaules kara, kad padomju vara otrreiz atgriezās Latvijā, sākās krimināllietu rosināšana, izmeklēšana un vainīgo tiesāšana pret holokausta noziegumos iesaistītajiem. Tā vienā no čekas lietām par Neretas ebreju nogalināšanu kāds no iesaistītajiem liecinājis, ka "1941. gada jūlijā Jasis un citi pašaizsargi savāca ebrejus pie baznīcas un tad uz Pilkalni. Ap 90–95 cilvēki. Arestētie kliedza un raudāja, sevišķi sievietes ar bērniem. Pēc tam tos nošāva." Cits iesaistītais liecinājis, ka "Neretas pašaizsardzības priekšnieks bija Evalds Gailis. Ebreji tika savākti “getto Pilkalnē”, tur tos arī nošāva... Geto bija savākti ap 40 cilvēku – bērni, veci cilvēki, šāva pašaizsargi. Galvenais komandieris bija Gaiļa vietnieks Kārlis Kaņepājs. Šāva Pilkalnes šķūnī, tur arī bedre. Tā kā es šaut atteicos, man lika līķus aprakt. Naktī es apsargāju nošauto mantas. Par to man piešķīra 2 bikses un 2 veļas pārus. Pārējās mantas Gailis otrā dienā aizveda uz pašaizsargu štābu, kas atradās Putniņa mājā."
Neretas ebreji arestēti trīs nedēļas pēc vācu ienākšanas, tukšajā muižā atradušies apmēram divas nedēļas, nošauti augusta sākumā. Viņi bijuši izmitināti divās kungu un vienā kalpotāju mājā. Bērni it kā aizvesti prom, kur tieši – liecinieks nezinot...
1935.gada tautas skaitīšanā Neretas pagastā reģistrēti 76 ebreji vecumā no 102 gadiem līdz 6 gadu vecumam. Nav zināms, cik no uzskaitītajiem līdz 2.pasaules kara sākumam aizgājuši mūžībā, cik piedzimuši. Tomēr skaitliski lielākais genocīdā cietušo Neretas ebreju vairākums bija spēka gados - vecumā no 20 līdz 65 gadiem. Iznīcināti tika visi - gan tikko gadiņu sasniegušie, gan spēka pilnie, gan gados vecie ebreji. Starp citu, sinagoga Neretā atradās tagadējā Kalēju ielā.
Neretas pagasta Smiltaines kapsētā bet pēc kara, kad atgriezās padomju vara, pārapbedīti vācu okupācijas režīma Čigānkalnā nošautie ebreji, kā arī padomju aktīvisti. Tādēļ šeit pēc Tāļa Zālīša ierosmes 1980.gadā uzstādīts sarkana granīta piemineklis cilvēka figūras formā, uz kura uzraksts “Fašisma terora upuru piemiņai”. Pieminekļa autors Ojārs Feldbergs.
Neretas ebreju vēsture un holokausta notikumi vēl pētāmi. jo par ebreju eksekūciju Neretā 1941. gada jūlijā–augustā pagaidām nav nosakāmi ne precīzi datumi, ne arī nogalināto skaits. Maz tiesas krimināllietu. Starp tām nav vadošo organizatoru, kuri būtu varējuši precīzāk atklāt gan nogalināšanas apstākļus, gan slepkavības organizētājus. Pagaidām pieejami tikai holokausta īstenotāju pratināšanas lietu materiāli Latvijas valsts vēstures arhīvā un LU holokaustā nogalināto ebreju datu bāzē www.names.lu.lv
Holokaustā nogalināto ebreju datu bāzē atrodami dati arī par Neretas ebrejiem un viņu nogalināšanas vietām - Pilkalnes muižā, grantsbedrēs aiz Ķišku kapsētas, kaut kur Buļu silā un nedzirdēta vieta Caunere.
Neretā biežāk rodamie ebreju uzvārdi bijuši: Jakabsons, Nadels, Mālers, Meilach, Brens, Rozentals, Eltermans, Ustjevs, Cadovičs (gan Neretā, gan Gricgalē). Gricgales Cadoviču ģimene nošauti Čigānkalnā kopā ar Mēmeles un Mazzalves ebrejiem.
Latvijas universitātes datu bāzē holokaustā nogalināto ebreju sarakstā rodami šie Neretas ebreju uzvārdi: Riva NADEL Nereta (ja norādīts Nereta, tas nozīmē Ķišķu smilšu bedres vai Buļu silu, ja Pilkalne -nošauts turpat muižā un aprakts šķūnī kopīgajā kapā);
Motel NADEL Nereta;
Meise Isak NADEL (1924), Nereta;
Leiba NADEL Nereta;
Isak NADEL Nereta;
Ida / Sarita NADEL (1923), Nereta;
Ella / Elka NADEL (1927), Nereta;
Abram NADEL (1892), Nereta;
Michla ALTERMANN - Nereta - uzņēmēja meita;
Abo ALTERMANN (Nereta) - piederēja veikals Neretā.

03/07/2026

2026.gada 30.jūnijā Neretā viesojās, apmeklējot Neretas ev.-lut.baznīcu un novadpētniecības muzeju 19./20.gs.mijā kalpojošo mācītāju Bušu dzimtas pēctecis U. v. Buša kungs. Pētot Bušu dzimtas koku, viņš nonācis Neretā.
Juliuss Vilhelms Bušs 1894.gada aprīlī stājās amatā par Neretas mācītāju. Oficiāli introducēts mācītāja amatā tā paša gada 19.oktobrī. Neretā kalpoja līdz 1906. gadam. Kā atzinību par uzticīgu kalpošanu Baznīcai mācītājs J. V. Bušs 1900.gadā saņēma mācītāja zelta krustu. Revolucionāro nemieru laikā 1905.-1907.gadā J. V. Bušs Neretu atstāja. Vecais mācītājs Bušs uz Neretu pēc bēgšanas no 1905.gada revolūcijas nemieriem vairs neatgriezās, bet viņa dēls bija tikko par mācītāju izskolojies.
Dēls Juliuss Teodors Vilhelms Bušs jeb jaunais Bušs dzimis 1879.gada 7.oktobrī Birzgalē. 1906.gada 22.novembrī Krustpilī tika ordinēts par Sēlpils diecēzes adjunktu četrās vakantās draudzēs: Neretā, Zalvē, Saukā un Secē ar dzīves vietu Sunākstē. Par mācītāju Neretā un Ilzē Bušs jaunākais apstiprināts 1907. gada martā.
1907. gada 28. jūlijā (pēc vecā stila) sešus kilometrus no mācītājmuižas Jūliusu Bušu kopā ar kučieri nogalināja uzbrukumā ar šaujamieročiem. Tas esot noticis tā: Pie Neretas toreiz piederēja arī Ildzu [vairāk zināma kā Ilzu jeb Ilzes – L. O.] draudze un baznīca, un leišos Pandelī maza baznīciņa – lūgšanu nams. Parasti dievkalpojumi notika pārmaiņus: vienu svētdienu Neretā, otru mācītājs brauca uz Ilzu baznīcu un pa retam uz Pandeli.
Mācītājs par kučieri bija pieņēmis Neretas ūdens sudmalu meldera Ieviņa jaunāko brāli. Ieviņš bija pazīstams kā goda vīrs, un laikam mācītāju ar viņu saskanēja uzskati. Braucot Ieviņš sēdēja mācītājam blakus, nevis kā pie Buša tēva kā kučieris priekšā uz bukas. Vēlāk pēc notikuma Neretā paklīdušas runas, ka mācītājam sākušas pienākt nezināmu sūtītāju draudu vēstules. Tāpat nākušas vēstules Ieviņam, lai nesēžot blakus mācītajam. Parasto stāvokli viņi nav mainījuši, bet braukuši kā parasti, tikai ceļa virzienus mainījuši. Notikuma dienā braukuši pa galveno Rites lielceļu, kur no Ķišku kapiem sākot, ceļa malas kalna mugura trīs kilometru garumā noaugusi smalkām priedēm un krūmiem. Tāds ceļš līdz Salātniekiem, kur braucēji iegriežas pa labi priežu mežā līdz Sila krogam. Šāvēji jauno mācītāju Bušu un kučieri Ieviņu pārsteiguši uz Neretas - Rites robežas, kur kalns tuvu izliecas līdz pašai ceļa malai. Sašautais zirgs bijis izrāvies no ilksīm un nokritis pāris simtu metru uz priekšu. Mācītājs un Ieviņš nošauti turpat pie ratiem.
Pāris dienas vēlāk pagasta valde izziņojusi apriņķa priekšnieka Fogta pavēli: noteiktā laikā un stundā sapulcēties pie pagasta mājas visiem pagasta iedzīvotājiem, kas sasnieguši 16 gadus. Sākusies izmeklēšana, no kuras cietuši daudzi nevainīgi cilvēki. Bēdīgi un liktenīgi šī slepkavība skāra jauno Petroviču 18 gadu vecumā. Viņš bija spējīgs jauneklis un pilnīgi nevainīgs. Vienīga vaina: viņš bija sācis nodarboties ar rakstniecību un biežāk braukāt uz Rīgu. Jauneklis cietumā mocīts, spīdzināts, beidzot notiesāts uz 12 gadiem katorgā Sibīrijā, no kurienes viņš Latvijā vairs neatgriezās.
Īstie vainīgie bijuši citi, par kuriem vēlāk tapa zināms un kuri vairs nebija notverami. Izrādījās, ka Čaupanānu Jātnieks un Zalvas pagasta Smaltānu saimnieka brālis Nāburgs parādījušies Sila krogā, jo Trīne Upelnieks apmācīja meitenes šūšanā. Brīžos, kad pie Trīnes nākuši darba devēji, Jātnieks ar Nāburgu noslēpušies citās istabās. Kāds nolūks Jātniekam ar Nāburgu, protams, neviens nezināja. Meitenēm jau patika, ka ierodas kavalieri. Nāburgs vēlāk atgriezās no Amerikas, kad 20 vai vairāk gadu bija pagājuši un neradās neviens, kas viņu meklētu. Galvenais šāvējs bijis Jātnieks, jo vēlāk runāja, ka gani dzirdējuši Ieviņu kliedzam: „Jātniek, kamdēļ tu mani šauj?” Sākotnēji izmeklētāji meklējuši šāvēju uz zirga – jātnieku. Tikai vēlāk apķērušies, ka tas varētu būt uzvārds. Jātnieks bija Čaupanānu saimnieka dēls. Viņam mazam nomira abi vecāki. Līdz pilngadībai Čaupanānus apsaimniekot un mazo zēnu audzināt vecais mācītājs Bušs nodevis Čaupanānu saimnieka māsai, kas precējusies ar Žubīti. Kad Jātnieks ticis pilngadīgs, viņš Čaupanānus pieprasījis sev. Bet mācītājs to noraidījis teikdams: „Čaupanāni nav dzimtas īpašums, bet draudzes un manas mājas. Tur rentnieks Žubītis saimnieko, un tā arī paliks”… “ Varbūt, ka tik skaidra atbilde pēc mājām kārīgo jaunekli sadusmoja un viņš meklēja iespēju kā mācītājam atriebties.
Neretas pagasta valde vēlāk lēma, ka nošautā Jēkaba Ieviņa vecākiem piešķirama pensija, jo palikuši bez apgādnieka. Par to lasāms 1913. gada 31. decembra avīzē “Tēvija”: “Neretas kroņa pensija. 36 rbļ. gadā piespriesta kā Neretas mācītāja Buša nošautā kučiera Jēkaba Ieviņa vecākiem Jānim un Līzei Ieviņiem.” -
Šajā pašā 1913. gada 5. septembra numurā laikraksts “Tēvija” ziņo, ka it kā atrasts mācītāja Buša slepkava: “Neretas mācītāja Buša slepkava esot atrasts. Tā no Kopenhāgenas ziņo „Rigasche Rundschau". Mācītājs Jūl. Bušs tika nogalināts 1907. gadā 28. jūlijā braucot no Neretas mācītāja muižas uz filiālbaznīcu. Slepkava uzturējies Dānijā jau kopš 1907 gada zem pieņemta Buša vārda, un esot kādu dānieti apprecējis. Pagājušā gadā viņš mēģinājis izspiest naudu kādam krievu vijolistam Dānijā, tajā nolūkā piesūtīdams tam draudu vēstuli ar parakstu “Melnā roka”. Par to viņš arestēts un notiesāts uz 6 mēnešiem pārmācības namā. No kādas savai Kurzemē dzīvojošai māsai rakstītas vēstules un viņai piesūtītas fotogrāfijas viņš izzināts par kādu jātnieku (Jātnieku? Red ), kuru turot mācītāja Buša nogalināšanā par vainīgu.” Vai šī ziņa patiesa jeb malds, līdz pat 21. gadsimta sākumam citu dokumentālu ziņu nav.
Tā, meklējot senču pēdas, Neretā ieradās U. v. Buša kungs, kurš apmeklēja arī Neretas Ķesteru kapsētu, lai mēģinātu atrast nogalinātā mācītāja Juliusa Buša kapavietu Mācītājkalniņā. Ciemiņa stāsts par šiem dzimtas pārstāvjiem papildinājis muzeja krājumu ar jauniem faktiem arī par Neretas luterāņu baznīcas vēsturi. Nošautā dēla bēru dievkalpojumu vadījis viņa tēvs - mācītājs Juliuss Vilhelms Bušs.

28/06/2026

Šodien, 2026.gada 28.jūnijā latviešu dzejniece, mūsu novadniece Velta Kaltiņa svinētu 95.jubileju. Dzimusi 28.06.1931. kādreizējā Mēmeles, tagad Aizkraukles novada Neretas apvienības Pilskalnes pagasta "Būtaniškās". Pirmā izglītība iegūta Gricgales 4-klasīgajā pamatskolā. Tālāk mācījusies Neretas vidusskolā.
Pēc Neretas vidusskolas absolvēšanas 1950. gadā iestājusies Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē, kuru absolvē 1955.gadā. Tālāk mācās Augstākos literatūras kursos Maskavā (1975). Bijusi provizore Ventspils aptiekās (1955-64) un lasījusi lekcijas medicīnas skolā (1961-64). Strādājusi Rīgas pilsētas 12. bibliotēkā (1965-69), par lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāju Republikāniskajā zinātniski tehniskajā bibliotēkā (1969-73), par dzintara apstrādes meistari ražošanas apvienībā "Daiļrade" (1976-82). RS b. (1971).
Pirmais publicētais dzejolis "Paraksts" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1962.31.III. Izdoti dzejoļu krājumi "Paraksts" (1967), "Zilo ziloņu taures" (1970), "Sarkanmāla vāpe" (1973), "Egretta alba" (1978), "Atbalss akā" (1981), "Krusta zīmē" (1995), "Likteņstāsts un 33 liktenīgi dzejoļi" (1997, ar biogrāfisku vēstījumu), "Mīlestības ārprāts jeb Lielie kāposti" (2000). "Mīlestības atnākšana" (1985). Dzejai raksturīga filozofiska ievirze, pievēršanās cilvēka iekšējai pasaulei. Rakstnieku savienības biedre no 1971.gada.
Mūžībā Velta Kaltiņa devās 2025.gada 9.septembrī.
Veltas Kaltiņas dzejoļu krājuma "Kodols" (2021) ievadā Māris Salējs rakstījis: "Tā ir jaunības dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu.
Vārdi Veltas dzejā cieši aptver izjūtas kodolu. To pinums ir grods, neizļurkājoties kaprīzās metaforu mežģīnēs vai nesastingstot intelektuālās konstrukcijās. Jo pinumam jānotur būtiskākais - cilvēka mīlestība pret cilvēku, vēstures nepanesamais vieglums, dabas un tautasdziesmas elpa."
Fragmenti no V.Kaltiņas dzejoļu krājuma "Kodols": "... ja manā birzī nāc
tad noauj dubļos sabradātās kājas
un tāsij vizošai ar cirvi nepieskaries";
"... manas bērnības kumeļi
pastiepj miklus samtainus purnus
un bubina bubina
Mēmeles līčos zāle bijusi mīksta
un ūdens pie lielā akmens straujš un sātīgs..... tajā sētā tagad
tikai vientuļš skurstenis ceriņu krūmos...
tas bija tik sen
tas bija šorīt";
"un tad es saku sev
neko tu nepaņemsi līdzi
ne savus miljonus
ne savas pilis
pat kuru nebija un nav...
ne čemodānos tava ceļa maize
tavs starojums kāds?
ar kādu aiziešanu tu nāc
viss sadarītais ierakstās tur gaisos...
tā tava caurlaide
un zini
tevi gaida
viss pārejošais
nepārejošs"

22/06/2026

I Jānītis, Pēterītis,
Abi bija laivinieki;
Jānīts sēdi laiviņā,
Pēters laivas galiņā.
Šī ir tautasdziesma, kuru Dainu skapim iesūtījis Pēteris Lodziņš.
Neretas novadpētniecības muzeja fondā glabājas svētku apsveikumu kartiņas no Latvijas brīvvalsts gadiem. Cilvēki priecājās paši un sūtīja sveicienu tiem, ar kuriem nevarēja būt kopā konkrētajos Līgo svētkos un Jāņos.
Vēl zied peonijas, pļavās p**o madaras. Jāņu dienā saule uzkāpj visaugstākajā vasaras kalnā. Jāņa vārds mūsu kalendārā vispopulārākais. Jānis - zemes arājs, Jānis - inženieris, Jānis - skolotājs, mediķis, Jānis - rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks... Neretas novads jeb apvienība var lepoties ar izciliem darba darītājiem Jāņiem - zemkopjiem, māksliniekiem, literātiem, sabiedriskiem darbiniekiem gan tagad, gan ielūkojoties pagātnē paaudžu paaudzēs.
Rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962), rakstnieks, teiksmotājs Jānis Veselis (1896-1962), rakstnieks Jānis Kļaviņš (1876-1958), rakstnieks, dzejnieks Jānis Vainovskis (1887-1969), aktieris Jānis Kubilis (1923-2024); skrīvera palīgs Neretas pagasta valdē 20.gadsimta sākuma gados, vēlāk skolotājs, sabiedrisks darbinieks un pasniedzējs augstskolā Krievijā Valašiņu Janks jeb Jānis Petrovičs (1890-1963). Un vēl, un vēl - ne visus šīs puses goda vīrus Jāņus un izcilās saimnieces Līgas nosaukt.
Līgo diena, Jāņu diena... Un Pēterdiena tepat jau durvju priekšā. Lai līgojam, lai svinam kā svinēja mūsu vecāki, vecvecāki un vēl pirms mūsu senčiem paaudžu paaudzes. Drusciņ ieskatāmies aizgājušajos laikos, pieminam zināmos novadniekus un ejam pretī vasarai, rudenim, ziemai.