25/08/2026
👉Profesija Nr.8/ 2026: STJUARTE
Ar Lindu mācījāmies vienā klasē līdz 9. klasei. No skolas laikiem atceros viņu aktīvu it visā – dziedāja, dejoja, sportoja. Vēlāk dzirdēju, ka viņa strādā tūrisma jomā, un pirms kādiem gadiem internets rādīja, ka Linda izgājusi kursus un gatava kļūt par stjuarti.
Lai arī ikdienas darbs Lindai ir citādāks, par stjuarti viņa ir izmācījusies un arī strādā, cik vien ir iespējams.
*******************************************************************
LINDA ZIEMANE
👉Esmu augusi, mācījusies Naukšēnos, kur arī pabeidzu Naukšēnu vidusskolu.
👉Kur aizgāji mācīties pēc vidusskolas?
Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz LU Ekonomikas un vadības fakultāti, kurā bija tūrisma un viesnīcu vadības novirziens. Mācoties sapratu, ka studijas ir diezgan akadēmiskas, bez prakses iespējām, tāpēc es pēdējā studiju gadā, kad pārsvarā bija tikai jāraksta bakalaura darbs un lekciju bija ļoti maz, aizgāju mācīties arī Rīgas tūrisma skolā (tagad – koledža). Lai tuvāk sajustu to “drēbi”, to tūrisma būšanu. Tā es pastrādāju viesnīcas recepcijā un mārketinga nodaļā. Sanāca, ka man vienlaicīgi bija divi izlaidumi. Un piedevām bija tā foršā sajūta, ka esmu ieguvusi ne tikai lekcijās dzirdēto, bet sajēdzu arī kaut ko praktiski. Patiesībā tā tūrisma joma man visu mūžu kaut kā ir gājusi līdzi.
👉Kāds bija tavs ceļš līdz stjuartes profesijai?
Pēc studijām aizbraucu uz Vāciju, kur gadu nostrādāju viesnīcā. Man bija jānodrošina viss nepieciešamais istabiņu tīrīšanai. Pārbaudīju, kā iztīrīts, vai viss kārtībā. Grūti bija tādā ziņā, ka tas bija prom no mājām. Biju 21 gadu veca. It kā jau liekas, ka esi pieaudzis cilvēks, bet pieredzītes jau īsti nekādas vēl nebija. Tomēr tas bija ļoti vērtīgi, jo ieguvu dzīves pieredzi un nostiprināju valodu.
Pēc tam gadu pastrādāju uz kruīza kuģa par viesmīli, apbraucot apkārt visai pasaulei. Šī bija vērtīgākā un interesantākā darba pieredze un rūdījums manā dzīvē.
Latvijā strādāju tūrisma aģentūrā, plānojot biznesa komandējumus, atpūtas un kāzu ceļojumus. Esmu braukusi arī kā grupas vadītāja uz Itāliju, Franciju, Serbiju u.c., slēpošanas un korporatīvos ceļojumos. Aģentūra arī sūtīja komandējumos iepazīt jaunus galamērķus. Tā pabiju divas nedēļas Kubā, divas – Meksikā. Par labu darbu biju arī trīs dienu ceļojumā uz pasaules lielākā kruīza kuģa. Nu kā lai nemīl tādu darbu tas, kam patīk ceļot! Protams, tajā visā ir ieguldīts darbs. Un, ja daru, tad daru to kārtīgi. Un tas arī atmaksājas.
Un tad iestājās Covids un tūrisms apstājās. Diemžēl arī es pazaudēju darbu. Biju jauna darba meklējumos. “airBaltic” tobrīd Call centrā – zvanu centrā – vajadzēja papildu darbiniekus, kas tiek galā ar visām naudas atgriešanām, e-pastiem, zvaniem, visu, kas bija saistīts ar atceltiem lidojumiem. Pieteicos un nostrādāju gadu. Vēlāk sāku strādāt grupu nodaļā. Vēl joprojām strādāju ofisā, bet tam paralēli brīvdienās strādāju arī par stjuarti. Sākās ar to, ka “airBaltic” izveidoja projektu “Office in the Sky” – ofisa darbinieki debesīs. Projekta ideja ir tāda, ka ofisa darbiniekus, kuri vēlas un piesakās, atlasa un izmāca par stjuartēm (-iem), lai tad, kad īstās stjuartes ir ļoti noslogotas, saslimušas vai atvaļinājumā, varētu viņas aizvietot. Man ir ES standarta sertifikāts. Pārsvarā lidoju reisus turp–uzreiz atpakaļ, jo brīvas ir tikai divas dienas. Pirmdien jābūt atpakaļ savā pamatdarbā. Maksimālās darba stundas stjuartam ir 12 – 14 h. Man ļoti patīk. Sēdēt visu laiku ofisā es nespēju.
Nu jau lidoju četrus gadus. Smejos, ka patiesībā tas nav mans darbs, bet hobijs, kuru man apmaksā. Ir gadījies satikt pazīstamus cilvēkus, arī no Naukšēniem.
👉Kur var mācīties par stjuartēm un kā tas notiek?
Man liekas, ka katra aviokompānija piedāvā šādus stjuartu kursus. Latvijā šādas speciālas skolas nav. “airBaltic” piedāvā šādus kursus un jau to laikā sāk maksāt stipendiju. Kursi notiek divus mēnešus, no rīta līdz vakaram.
Ir teorētiskā un fiziskā apmācība. Viena diena ir speciālā jūrnieku centrā, kur ir baseins. Tajā tiek mākslīgi radīti viļņi, tumsa, zibens, pērkons. Visi salec iekšā ūdenī ar vestēm, tiek dotas dažādas komandas – visiem turēties kopā siltumā, veidot apli, tikt plostā iekšā, dot signālus u.c. Katram ir savi pienākumi plostā. Vēl arī imitē, ka brauc helihopters un tevi iesien, lai vilktu augšā.
Kursus pabeidzot, iegūst Eiropas sertifikātu, bet, ja gribētu strādāt vēlāk citā aviokompānijā, tāpat būtu jāiziet kursi konkrētajā lidsabiedrībā, jo katrai lidmašīnai ir savs tips. “airBaltic” šobrīd ir viena tipa lidmašīnas, tāpēc tur ir viena veida kursi. Citām aviokompānijām ir dažāda tipa lidmašīnas, līdz ar to kursi ir katram lidmašīnas veidam.
Pirmajā lidojumā lidojot, mums ir jāsēž pilota kabīnē pacelšanās un nolaišanās brīžos. Lai izprastu lidojumu arī no šīs puses. Lai redzētu, cik liela atbildība ir pilotiem.
Pēc kursu beigšanas minimums divus gadus ir jānostrādā “airBaltic”. Katru gadu ir jāmācās, jāatjauno licence.
👉Kas ir vajadzīgs, lai par to spētu mācīties?
Noteikti labām angļu valodas zināšanām. Jāmāk peldēt. Jābūt vismaz 18 gadus veciem, ar vidusskolas diplomu kabatā. Arī puiši tiek uzņemti.
👉Kā ir būt par stjuarti?
Bieži vien cilvēkiem liekas, ka stjuarts tikai smaida un pasniedz kafiju, bet patiesībā es teiktu, ka stjuartam ir četras profesijas vienā, ja ne vēl vairāk – mums māca pirmo palīdzību, pašaizsardzību, ugunsdzēsību, spēju reaģēt avārijas situācijās. Jābūt arī sava veida psihologiem, jāprot komunicēt. Galu galā esam arī viesmīļi.
Pirms katra reisa notiek brīfings jeb satikšanās ar stjuartēm un pilotiem, lai pārrunātu lidojuma plānu, uzzinātu, cik un kādi ir pasažieri, kāda lidmašīna, laikapstākļi…
Tas ir reāli grūts darbs. Es ļoti nogurstu. Man pēc reisa ir tāda sajūta, ka, šķiet, varētu apēst kasti saldējuma.
👉Kāpēc tāda izvēle?
Nu tak tā ceļošana! Man patīk cilvēki, patīk komunicēt, būt cilvēkos. Kaut kā mamma arī mani novirzīja uz to jomu. Zinot, ka neesmu nekāds matemātiķis, bet vairāk radošais, aktīvais cilvēks. Mans pirmais ceļojums bija ar autobusu uz Prāgu kopā ar brāli Raimondu un māsīcu Eviju. Skolas laikos ar basketbola komandu bijām
Zviedrijā. Tas vienkārši “urdīja”.
Līdz kādiem 1990.gadiem mans tētis bija kuģa kapteinis. Kad biju maza, man prasīja, kas es būšu, kad izaugšu liela. Uz ko atbildēju: “Es būšu pavāre tētim uz kuģa”. Tētis mums no Kanārijām veda mazus, zaļus banānus, kuri mums stāvēja mājās zem palodzes un gatavojās. Kopš tā laika man garšo zaļi banāni. Patiesībā Kanāriju salas šobrīd ir mana mīļākā vieta uz zemes. Ir tāds moto – Pasaule ir tik liela, ka nav vērts braukt uz vienu un to pašu vietu vairākas reizes. Nu jau es to pārkāpju. Pirms četriem gadiem es pirmo reizi mūžā aizbraucu ceļojumā viena pati - četras dienas pavadīju Kanārijās tieši savā dzimšanas dienā. Bija tik kolosāli! Es iemīlējos tajā salā! Tagad jau ceturto gadu savu dzimšanas dienu pavadu tur. Tā aura, turienes klimats, cilvēki, jauni draugi. Kad tur aizbraucu, ēdot tos banānus, sajūtu īstu bērnības garšu! Un mana meita jau zina, kur es būšu savā dzimšanas dienā.
👉Atskatoties atpakaļ – vai nenožēlo šo savu izvēli?
Nē, nē! Man ir tik forša un interesanta dzīve bijusi! Un ir vēl joprojām.
👉Vai šī profesija netraucē ģimenes dzīvei?
Runājot par stjuartes darbu – mēģinu, lai netraucē. Es saprotu, kāpēc ir jaunas un ir jau gados stjuartes. Tādas vidējās īsti nav. Jo tad, kad ir bērni, ir ļoti grūti. Redzu, ka šajā aviokompānijā brīdī, kad tev ir mazi bērni, tev dod iespēju strādāt ofisā. Lai esi vairāk kopā ar savējiem. Un, kad jau bērni paaugušies, stjuartes atgriežas atpakaļ
lidojumos.
👉Kāda ir tava darba ikdiena?
Darbdienās strādāju ofisā. Un pārsvarā katru otro sestdienu es lidoju, esmu stjuarte. Pēdējais mans lidojums bija uz Barselonu. Ja reiss ir plkst.7.00, tad Check-in, brīfings mums ir plkst. 6.00. Tad parasti četros mostos un piecos izbraucu no mājas. Kad izlaižam otrā gala pasažierus, tad atnāk firma iztīrīt lidmašīnu. Mēs piekārtojam, paskatāmies, vai ir visiem žurnāli utt. Un tad jau ar nākamajiem pasažieriem dodamies atpakaļ. Nododam visas atskaites un dodamies mājup.
👉Vai pēc vidusskolas bija vēl kādi varianti, par ko kļūt?
Jā, gribēju iet uz sporta akadēmiju pa basketbola līniju vai fizioterapeiti, kas tobrīd bija kaut kas jauns, populārs. Pašai iekšēji šķiet, ka mana vieta bija uz skatuves! Bet man likās, ka es nevarēšu nopelnīt naudu ar tādu profesiju un tā tas izpalika.
👉Pirmā darba vieta?
“Latvijas pastā”, filatēlijas nodaļā. Pēc 1.kursa sapratu, ka jāstrādā. Strādāju ar vācu klientiem. Kad iznāca jaunas pastmarkas, sūtījām tās viņiem. Divas reizes biju filatēlijas izstādēs – vienu nedēļu Londonā, vienu nedēļu Parīzē. Un atkal jau ceļošana, strādāšana ar klientiem! Pastā nostrādāju divus gadus.
👉Vai uzskati sevi par naukšēnieti?
Obligāti! Kad man prasa, no kurienes es esmu, saku – no Naukšēniem. Es neesmu no Rīgas, lai gan lielākā daļa dzīves ir tur pavadīta. Es pieļauju, ka varētu šeit atgriezties. Jo man tiešām Naukšēni ir mīļi. Vismaz reizi mēnesī esmu Naukšēnos. Mani vecāki ir šeit. Tās ir manas mājas. Vieta, kur jūtos labi. Zinu, ka savējie mani sapratīs. Man patīk, ka eju un sasveicinos. Man pat meita saka: ”Mammu, es gribu dzīvot tādā vietā, kur viens otru pazīst.”
👉Vai Tev ir vaļasprieki?
Ceļošana. Man patīk dziedāt. Savam priekam. Ik pa laikam paņemu mācību stundas pie kāda vokālā pedagoga. Skolā dziedāju korī, ansamblī, augstskolā arī korī. Tā kā man tā laika tik daudz nav, dziedu, kad pašai gribas. Piem., tikko kopā ar māsīcu Eviju bijām dziedāšanas svētkos – koncertā “Manai Dzimtenei”.
Ziemā patīk pabraukt ar snovborda dēli. Nevaru nosēdēt mierā un vienmēr atrodu, ar ko nodarboties.
👉Dzīves lielākās vērtības?
Ģimene. Un ģimene - tas nav tikai vīrs un bērni. Tie ir mani vecāki, brālis, māsīca, kas ir arī mana labākā draudzene.
👉Ieteikumi skolēniem, kuri nezina, ko darīt pēc skolas pabeigšanas?
Es ieteiktu atrast to nodarbošanos, kas tiešām no sirds patīk un tad to attīstīt kā darbu, ko darīt. Manuprāt, pats svarīgākais ir darīt darbu, kurš sagādā prieku.
Par valodu gribu uzsvērt, ka tā noteikti ir vērtība un ir vajadzīga. Vācu valodu mācījos skolā un tā bija mans pluss, ļoti noderīga. Angļu valodu iemācījos. Tagad pašmācības ceļā mācos spāņu valodu.
👉Novēlējums naukšēniešiem?
Man liekas, ka Naukšēni ir unikāls pagasts, jo šeit ir skola, ambulance, kultūras nams, muiža, brūzis, vīna darītava, pat trīs veikali. Gribu novēlēt izturību, spēku, spēt to visu noturēt, jo laiki ne vienmēr ir viegli. Būt lepniem, par to, kas ir!
Foto no Lindas privātā arhīva.
Paldies Linda Ziemane par stāstījumu!🙃
Diāna Glušonoka, Naukšēnu Cilvēkmuzeja vadītāja
