Naukšēnu "Cilvēkmuzejs"

Naukšēnu "Cilvēkmuzejs" NOTIKUMI
PAR MUZEJU
Muzejs šobrīd ir izvietots divās vietās, kuras šķir 1 NAUKŠĒNU MIRKLIS (apm. 5 minūtes kājāmgājējam) vai 30 minūtes plostotājam.

Kā nokļūt Cilvēkmuzejā? Pa, ceļu, pa gaisu, pa ūdeni. Atgriezties sapņos, kuri šeit nogatavojās gada laikā un piepildās. 152 km no Rīgas pa Rīgas - Valmieras (A3) - Rūjienas (P17) šoseju. Rūjienā jāgriežas pa labi Naukšēnu (P22) virzienā, pēc 5 km, pārbraucot Rūjas upi, griežamies pa kreisi un pēc mirkļa kreisajā pusē redzam sarkanbrūno Doktorāta ēku. Stāvlaukums ielas labajā pusē. Cenas:
Muzeja e

kspozīcija 1.00 € (skolēniem, pensionāriem 0.50 €);
Eļļu degustācija 1.50 €;
Ekskursija gida pavadībā (grupai līdz 10 personām) latviešu valodā 3.50 €, svešvalodā 5.00 €;
Ekskursija gida pavadībā (grupai līdz 20 personām) latviešu valodā 7.00 €, svešvalodā 10.00 €;
Kāzu standartprogramma (līdz 20 personām) -60.00 € (par katru nākamo personu - 3.00 €);
Muzeja pedagoģiskā programma 0.50 € (pers.) Eksponātu un krājuma priekšmetu fotografēšana, skenēšana, kopēšana 0.50 – 3.00 € (1 vienība)

Izmantošana publicēšanai 1.50 - 3.00 € (1 vienība)

Soda nauda par muzeja materiālu nozaudēšanu, iznīcināšanu 10.00 €+materiāla vērtība

Soda nauda par muzeja materiālu bojāšanu 10.00 € + restaurācija

Telpu un inventāra izmantošana:
Izstāžu zāle ar konferences aprīkojumu 10.00 € (1 stunda)

Bez ieejas maksas Naukšēnu Cilvēkmuzeju apmeklē:

Naukšēnu novada iedzīvotāji;
SKII “Naukšēni” audzēkņi;
speciālo internātskolu audzēkņi;
muzeja sarīkojumu apmeklētāji pasākumu laikā;
citu muzeja darbinieki;
tūrisma un skolēnu grupu vadītāji;
Naukšēnu novada pašvaldības sadarbības partneri un viesi. Naukšēnu Cilvēkmuzejs šobrīd slēgts! No 1.maija līdz 1.oktobrim:

Pirmdien/ Otrdien/ Svētdien – SLĒGTS
Trešdien/ Ceturtdien 10:00 – 17:00
Piektdien/ Sestdien 10:00 – 18:00
No 1.oktobra – 1.maijam:

Pirmdien/ Otrdien/ Sestdien/ Svētdien – SLĒGTS
Trešdien/ Ceturtdien 10:00 – 17:00
Piektdien 10:00 – 18:00
Savu apmeklējumu piesaki iepriekš:
pa tālruni: 26452037. Zvani arī tad, ja vēlies ekskursiju ārpus muzeja darba laika! [email protected]

👉Profesija Nr.8/ 2026: STJUARTEAr Lindu mācījāmies vienā klasē līdz 9. klasei. No skolas laikiem atceros viņu aktīvu it ...
25/08/2026

👉Profesija Nr.8/ 2026: STJUARTE
Ar Lindu mācījāmies vienā klasē līdz 9. klasei. No skolas laikiem atceros viņu aktīvu it visā – dziedāja, dejoja, sportoja. Vēlāk dzirdēju, ka viņa strādā tūrisma jomā, un pirms kādiem gadiem internets rādīja, ka Linda izgājusi kursus un gatava kļūt par stjuarti.
Lai arī ikdienas darbs Lindai ir citādāks, par stjuarti viņa ir izmācījusies un arī strādā, cik vien ir iespējams.
*******************************************************************
LINDA ZIEMANE
👉Esmu augusi, mācījusies Naukšēnos, kur arī pabeidzu Naukšēnu vidusskolu.
👉Kur aizgāji mācīties pēc vidusskolas?
Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz LU Ekonomikas un vadības fakultāti, kurā bija tūrisma un viesnīcu vadības novirziens. Mācoties sapratu, ka studijas ir diezgan akadēmiskas, bez prakses iespējām, tāpēc es pēdējā studiju gadā, kad pārsvarā bija tikai jāraksta bakalaura darbs un lekciju bija ļoti maz, aizgāju mācīties arī Rīgas tūrisma skolā (tagad – koledža). Lai tuvāk sajustu to “drēbi”, to tūrisma būšanu. Tā es pastrādāju viesnīcas recepcijā un mārketinga nodaļā. Sanāca, ka man vienlaicīgi bija divi izlaidumi. Un piedevām bija tā foršā sajūta, ka esmu ieguvusi ne tikai lekcijās dzirdēto, bet sajēdzu arī kaut ko praktiski. Patiesībā tā tūrisma joma man visu mūžu kaut kā ir gājusi līdzi.
👉Kāds bija tavs ceļš līdz stjuartes profesijai?
Pēc studijām aizbraucu uz Vāciju, kur gadu nostrādāju viesnīcā. Man bija jānodrošina viss nepieciešamais istabiņu tīrīšanai. Pārbaudīju, kā iztīrīts, vai viss kārtībā. Grūti bija tādā ziņā, ka tas bija prom no mājām. Biju 21 gadu veca. It kā jau liekas, ka esi pieaudzis cilvēks, bet pieredzītes jau īsti nekādas vēl nebija. Tomēr tas bija ļoti vērtīgi, jo ieguvu dzīves pieredzi un nostiprināju valodu.
Pēc tam gadu pastrādāju uz kruīza kuģa par viesmīli, apbraucot apkārt visai pasaulei. Šī bija vērtīgākā un interesantākā darba pieredze un rūdījums manā dzīvē.
Latvijā strādāju tūrisma aģentūrā, plānojot biznesa komandējumus, atpūtas un kāzu ceļojumus. Esmu braukusi arī kā grupas vadītāja uz Itāliju, Franciju, Serbiju u.c., slēpošanas un korporatīvos ceļojumos. Aģentūra arī sūtīja komandējumos iepazīt jaunus galamērķus. Tā pabiju divas nedēļas Kubā, divas – Meksikā. Par labu darbu biju arī trīs dienu ceļojumā uz pasaules lielākā kruīza kuģa. Nu kā lai nemīl tādu darbu tas, kam patīk ceļot! Protams, tajā visā ir ieguldīts darbs. Un, ja daru, tad daru to kārtīgi. Un tas arī atmaksājas.
Un tad iestājās Covids un tūrisms apstājās. Diemžēl arī es pazaudēju darbu. Biju jauna darba meklējumos. “airBaltic” tobrīd Call centrā – zvanu centrā – vajadzēja papildu darbiniekus, kas tiek galā ar visām naudas atgriešanām, e-pastiem, zvaniem, visu, kas bija saistīts ar atceltiem lidojumiem. Pieteicos un nostrādāju gadu. Vēlāk sāku strādāt grupu nodaļā. Vēl joprojām strādāju ofisā, bet tam paralēli brīvdienās strādāju arī par stjuarti. Sākās ar to, ka “airBaltic” izveidoja projektu “Office in the Sky” – ofisa darbinieki debesīs. Projekta ideja ir tāda, ka ofisa darbiniekus, kuri vēlas un piesakās, atlasa un izmāca par stjuartēm (-iem), lai tad, kad īstās stjuartes ir ļoti noslogotas, saslimušas vai atvaļinājumā, varētu viņas aizvietot. Man ir ES standarta sertifikāts. Pārsvarā lidoju reisus turp–uzreiz atpakaļ, jo brīvas ir tikai divas dienas. Pirmdien jābūt atpakaļ savā pamatdarbā. Maksimālās darba stundas stjuartam ir 12 – 14 h. Man ļoti patīk. Sēdēt visu laiku ofisā es nespēju.
Nu jau lidoju četrus gadus. Smejos, ka patiesībā tas nav mans darbs, bet hobijs, kuru man apmaksā. Ir gadījies satikt pazīstamus cilvēkus, arī no Naukšēniem.
👉Kur var mācīties par stjuartēm un kā tas notiek?
Man liekas, ka katra aviokompānija piedāvā šādus stjuartu kursus. Latvijā šādas speciālas skolas nav. “airBaltic” piedāvā šādus kursus un jau to laikā sāk maksāt stipendiju. Kursi notiek divus mēnešus, no rīta līdz vakaram.
Ir teorētiskā un fiziskā apmācība. Viena diena ir speciālā jūrnieku centrā, kur ir baseins. Tajā tiek mākslīgi radīti viļņi, tumsa, zibens, pērkons. Visi salec iekšā ūdenī ar vestēm, tiek dotas dažādas komandas – visiem turēties kopā siltumā, veidot apli, tikt plostā iekšā, dot signālus u.c. Katram ir savi pienākumi plostā. Vēl arī imitē, ka brauc helihopters un tevi iesien, lai vilktu augšā.
Kursus pabeidzot, iegūst Eiropas sertifikātu, bet, ja gribētu strādāt vēlāk citā aviokompānijā, tāpat būtu jāiziet kursi konkrētajā lidsabiedrībā, jo katrai lidmašīnai ir savs tips. “airBaltic” šobrīd ir viena tipa lidmašīnas, tāpēc tur ir viena veida kursi. Citām aviokompānijām ir dažāda tipa lidmašīnas, līdz ar to kursi ir katram lidmašīnas veidam.
Pirmajā lidojumā lidojot, mums ir jāsēž pilota kabīnē pacelšanās un nolaišanās brīžos. Lai izprastu lidojumu arī no šīs puses. Lai redzētu, cik liela atbildība ir pilotiem.
Pēc kursu beigšanas minimums divus gadus ir jānostrādā “airBaltic”. Katru gadu ir jāmācās, jāatjauno licence.
👉Kas ir vajadzīgs, lai par to spētu mācīties?
Noteikti labām angļu valodas zināšanām. Jāmāk peldēt. Jābūt vismaz 18 gadus veciem, ar vidusskolas diplomu kabatā. Arī puiši tiek uzņemti.
👉Kā ir būt par stjuarti?
Bieži vien cilvēkiem liekas, ka stjuarts tikai smaida un pasniedz kafiju, bet patiesībā es teiktu, ka stjuartam ir četras profesijas vienā, ja ne vēl vairāk – mums māca pirmo palīdzību, pašaizsardzību, ugunsdzēsību, spēju reaģēt avārijas situācijās. Jābūt arī sava veida psihologiem, jāprot komunicēt. Galu galā esam arī viesmīļi.
Pirms katra reisa notiek brīfings jeb satikšanās ar stjuartēm un pilotiem, lai pārrunātu lidojuma plānu, uzzinātu, cik un kādi ir pasažieri, kāda lidmašīna, laikapstākļi…
Tas ir reāli grūts darbs. Es ļoti nogurstu. Man pēc reisa ir tāda sajūta, ka, šķiet, varētu apēst kasti saldējuma.
👉Kāpēc tāda izvēle?
Nu tak tā ceļošana! Man patīk cilvēki, patīk komunicēt, būt cilvēkos. Kaut kā mamma arī mani novirzīja uz to jomu. Zinot, ka neesmu nekāds matemātiķis, bet vairāk radošais, aktīvais cilvēks. Mans pirmais ceļojums bija ar autobusu uz Prāgu kopā ar brāli Raimondu un māsīcu Eviju. Skolas laikos ar basketbola komandu bijām
Zviedrijā. Tas vienkārši “urdīja”.
Līdz kādiem 1990.gadiem mans tētis bija kuģa kapteinis. Kad biju maza, man prasīja, kas es būšu, kad izaugšu liela. Uz ko atbildēju: “Es būšu pavāre tētim uz kuģa”. Tētis mums no Kanārijām veda mazus, zaļus banānus, kuri mums stāvēja mājās zem palodzes un gatavojās. Kopš tā laika man garšo zaļi banāni. Patiesībā Kanāriju salas šobrīd ir mana mīļākā vieta uz zemes. Ir tāds moto – Pasaule ir tik liela, ka nav vērts braukt uz vienu un to pašu vietu vairākas reizes. Nu jau es to pārkāpju. Pirms četriem gadiem es pirmo reizi mūžā aizbraucu ceļojumā viena pati - četras dienas pavadīju Kanārijās tieši savā dzimšanas dienā. Bija tik kolosāli! Es iemīlējos tajā salā! Tagad jau ceturto gadu savu dzimšanas dienu pavadu tur. Tā aura, turienes klimats, cilvēki, jauni draugi. Kad tur aizbraucu, ēdot tos banānus, sajūtu īstu bērnības garšu! Un mana meita jau zina, kur es būšu savā dzimšanas dienā.
👉Atskatoties atpakaļ – vai nenožēlo šo savu izvēli?
Nē, nē! Man ir tik forša un interesanta dzīve bijusi! Un ir vēl joprojām.
👉Vai šī profesija netraucē ģimenes dzīvei?
Runājot par stjuartes darbu – mēģinu, lai netraucē. Es saprotu, kāpēc ir jaunas un ir jau gados stjuartes. Tādas vidējās īsti nav. Jo tad, kad ir bērni, ir ļoti grūti. Redzu, ka šajā aviokompānijā brīdī, kad tev ir mazi bērni, tev dod iespēju strādāt ofisā. Lai esi vairāk kopā ar savējiem. Un, kad jau bērni paaugušies, stjuartes atgriežas atpakaļ
lidojumos.
👉Kāda ir tava darba ikdiena?
Darbdienās strādāju ofisā. Un pārsvarā katru otro sestdienu es lidoju, esmu stjuarte. Pēdējais mans lidojums bija uz Barselonu. Ja reiss ir plkst.7.00, tad Check-in, brīfings mums ir plkst. 6.00. Tad parasti četros mostos un piecos izbraucu no mājas. Kad izlaižam otrā gala pasažierus, tad atnāk firma iztīrīt lidmašīnu. Mēs piekārtojam, paskatāmies, vai ir visiem žurnāli utt. Un tad jau ar nākamajiem pasažieriem dodamies atpakaļ. Nododam visas atskaites un dodamies mājup.
👉Vai pēc vidusskolas bija vēl kādi varianti, par ko kļūt?
Jā, gribēju iet uz sporta akadēmiju pa basketbola līniju vai fizioterapeiti, kas tobrīd bija kaut kas jauns, populārs. Pašai iekšēji šķiet, ka mana vieta bija uz skatuves! Bet man likās, ka es nevarēšu nopelnīt naudu ar tādu profesiju un tā tas izpalika.
👉Pirmā darba vieta?
“Latvijas pastā”, filatēlijas nodaļā. Pēc 1.kursa sapratu, ka jāstrādā. Strādāju ar vācu klientiem. Kad iznāca jaunas pastmarkas, sūtījām tās viņiem. Divas reizes biju filatēlijas izstādēs – vienu nedēļu Londonā, vienu nedēļu Parīzē. Un atkal jau ceļošana, strādāšana ar klientiem! Pastā nostrādāju divus gadus.
👉Vai uzskati sevi par naukšēnieti?
Obligāti! Kad man prasa, no kurienes es esmu, saku – no Naukšēniem. Es neesmu no Rīgas, lai gan lielākā daļa dzīves ir tur pavadīta. Es pieļauju, ka varētu šeit atgriezties. Jo man tiešām Naukšēni ir mīļi. Vismaz reizi mēnesī esmu Naukšēnos. Mani vecāki ir šeit. Tās ir manas mājas. Vieta, kur jūtos labi. Zinu, ka savējie mani sapratīs. Man patīk, ka eju un sasveicinos. Man pat meita saka: ”Mammu, es gribu dzīvot tādā vietā, kur viens otru pazīst.”
👉Vai Tev ir vaļasprieki?
Ceļošana. Man patīk dziedāt. Savam priekam. Ik pa laikam paņemu mācību stundas pie kāda vokālā pedagoga. Skolā dziedāju korī, ansamblī, augstskolā arī korī. Tā kā man tā laika tik daudz nav, dziedu, kad pašai gribas. Piem., tikko kopā ar māsīcu Eviju bijām dziedāšanas svētkos – koncertā “Manai Dzimtenei”.
Ziemā patīk pabraukt ar snovborda dēli. Nevaru nosēdēt mierā un vienmēr atrodu, ar ko nodarboties.
👉Dzīves lielākās vērtības?
Ģimene. Un ģimene - tas nav tikai vīrs un bērni. Tie ir mani vecāki, brālis, māsīca, kas ir arī mana labākā draudzene.
👉Ieteikumi skolēniem, kuri nezina, ko darīt pēc skolas pabeigšanas?
Es ieteiktu atrast to nodarbošanos, kas tiešām no sirds patīk un tad to attīstīt kā darbu, ko darīt. Manuprāt, pats svarīgākais ir darīt darbu, kurš sagādā prieku.
Par valodu gribu uzsvērt, ka tā noteikti ir vērtība un ir vajadzīga. Vācu valodu mācījos skolā un tā bija mans pluss, ļoti noderīga. Angļu valodu iemācījos. Tagad pašmācības ceļā mācos spāņu valodu.
👉Novēlējums naukšēniešiem?
Man liekas, ka Naukšēni ir unikāls pagasts, jo šeit ir skola, ambulance, kultūras nams, muiža, brūzis, vīna darītava, pat trīs veikali. Gribu novēlēt izturību, spēku, spēt to visu noturēt, jo laiki ne vienmēr ir viegli. Būt lepniem, par to, kas ir!

Foto no Lindas privātā arhīva.
Paldies Linda Ziemane par stāstījumu!🙃
Diāna Glušonoka, Naukšēnu Cilvēkmuzeja vadītāja

13/08/2026

Šodien, 13.augustā, muzejs atvērts līdz plkst.12.00!
Atvainojamies un gaidām tevi ciemos citu dienu! 😇

👉Profesija Nr.7/2026: DIPLOMĀTS, TOPOŠAIS LATVIJAS VĒSTNIEKS JAPĀNĀAr  Krumholcs sazinājos jau  pirms laba laiciņa. Kasp...
28/07/2026

👉Profesija Nr.7/2026: DIPLOMĀTS, TOPOŠAIS LATVIJAS VĒSTNIEKS JAPĀNĀ
Ar Krumholcs sazinājos jau pirms laba laiciņa. Kaspars piekrita intervijai, bet tā varēja notikt tikai tagad. Turklāt nupat jūlijā viņš saņēma Valsts prezidenta uzticību kļūt par nākamo Latvijas vēstnieku Japānā.
Mūsu saruna par Kaspara ceļu no Naukšēnu vidusskolas līdz diplomātijai, par zinātkāres nozīmi un pārliecību, ka arī no neliela Latvijas pagasta var aiziet pasaulē.
********************************************************************
KASPARS KRUMHOLCS
Esmu audzis Naukšēnos. Pabeidzot Naukšēnu vidusskolu, studēju Vidzemes Augstskolā, kur ieguvu profesionālo bakalaura grādu politoloģijā.
👉Tas bija jau sākums ceļā uz diplomāta profesiju?
Par diplomāta profesiju sāku domāt Naukšēnu vidusskolas 11. klasē. Tas bija laiks, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Mani ļoti iedvesmoja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, īpaši viņas spēja gudri, pārliecinoši un cieņpilni pārstāvēt Latviju pasaulē. Toreiz pirmo reizi nodomāju, ka varbūt arī es kādreiz varētu pārstāvēt Latviju pasaulē. Sapnis ātri kļuva par mērķi. Tāpēc izvēlējos studēt politoloģiju Vidzemes Augstskolā. Tā deva iespēju jau studiju laikā iepazīt Ārlietu ministrijas darbu, un pēc pirmā kursa sāku tur praksi. Vēlāk uz līgumiem strādāju vasarās, līdz 2008. gadā ministrijai pievienojos jau kā pilna laika darbinieks. Atskatoties saprotu, ka man dzīvē ir paveicies satikt līdzcilvēkus, kuri man uzticējās un no kuriem varēju mācīties. Savukārt mans uzdevums bija šo uzticību attaisnot.
👉Kāpēc izvēlējies tieši diplomātiju?
Man diplomātija nekad nav bijusi tikai profesija. Mani aizrāva doma, ka ar zināšanām, valodu prasmēm un spēju argumentēt iespējams palīdzēt savai valstij. Diplomātija ir iespēja pārstāvēt Latviju, aizstāvēt un virzīt tās drošības un ekonomiskās intereses, veidot sadarbību. Šī motivācija nav mainījusies arī šodien. Gatavojoties darbam Japānā, atkal daudz mācos par valodu, kultūru, ekonomiku, politiku un sabiedrību. Jo vairāk pieredzes uzkrāju, jo vairāk saprotu, cik daudz vēl varu mācīties.
👉Kas vajadzīgs, lai kļūtu par diplomātu?
Labas sekmes palīdz, tomēr daudz svarīgāka ir zinātkāre. Interese par pasauli, cilvēkiem, vēsturi un kultūru. Spēja uzdot jautājumus un vēlme saprast. Man vienmēr patikusi Sokratam piedēvētā doma: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu.” Gatavojoties darbam Japānā, esmu iepazinis arī japāņu jēdzienu `shoshin` jeb iesācēja prāts. Tā ir spēja arī ar pieredzi saglabāt ziņkāri, atvērtību un gatavību mācīties. Man šķiet, ka tā ir attieksme, kas noder ne tikai diplomātijā, bet jebkurā profesijā. Naukšēnu vidusskolā man paveicās ar skolotājiem. Piedalījos olimpiādēs, vadīju skolas avīzi, daudz lasīju un nekad nejutu, ka lauku skola mani kaut kā ierobežotu. Gluži pretēji, jo tā man deva pārliecību, ka arī no Naukšēniem var konkurēt ar labākajiem.
👉Vai, absolvējot vidusskolu, nebija tomēr padomā rezerves varianti tālākajām studijām?
Diplomātija bija mans mērķis, tomēr skatījos arī citus virzienus. Mani interesēja komunikācija, žurnālistika, vēsture un bioloģija. Jauniešiem vienmēr iesaku izmantot tādas iespējas kā Ēnu dienas, prakses un Atvērto durvju dienas. Profesiju vislabāk iepazīst, pašam to pamēģinot.
👉Vai diplomātam jāmācās visu laiku?
Pilnīgi noteikti. Patiesībā gandrīz katrs nākamais uzdevums manā karjerā ir bijis kaut kas tāds, ko iepriekš nebiju darījis. Vai iepriekš biju rakstījis Valsts prezidenta uzrunu? Nē. Bet pienāca brīdis, kad tas bija jāizdara. Paliku ministrijā līdz vēlai naktij, lasīju, analizēju, rakstīju un mācījos. Arī šobrīd, gatavojoties darbam Tokijā, daudz kas jāsāk no jauna. Tas mani nebiedē. Drīzāk liek sev jautāt nevis: “Vai es to protu?”, bet gan: “Kas man vēl jāiemācās, lai to izdarītu labi?” Tā ir viena no vērtīgākajām lietām, ko diplomātija man iemācījusi, nebaidīties no izaicinājumiem un nezināmā.
👉Kā mainījās tava dzīve?
Pēdējos gandrīz divdesmit gadus darbs mani vedis uz Briseli, Londonu, caurvijot atgriešanos Rīgā, un tagad uz Japānu. Tomēr man nekad nav šķitis, ka divdesmit gadus darītu vienu darbu. Katrs amats – tie ir jauni cilvēki, jauni uzdevumi un jauns skatījums uz pasauli. Pēdējie gadi bijuši īpaši nozīmīgi. Man uzticēja vadīt Ārlietu ministrijas Austrumeiropas valstu nodaļu, kas tostarp atbildīga par sadarbības un atbalsta koordināciju Ukrainai. Tā bija ne tikai profesionāla atbildība, bet arī ļoti spēcīga misijas sajūta. Pēc tam man bija gods vairāk nekā divus gadus vadīt ārlietu ministres Baibas Bražes biroju. Tas ir bijis darbs ļoti dinamiskā laikā un iespēja tuvplānā redzēt, kā top Latvijas ārpolitikas lēmumi.
👉Vai ir cilvēki, kas īpaši iedvesmojuši?
Man šķiet, ka katrā dzīves posmā man ir bijuši cilvēki, no kuriem mācīties. Skolās tie bija mani skolotāji. Vaira Vīķe-Freiberga man iedeva sapni kļūt par diplomātu. Ilze Juhansone (bijusī Latvijas vēstniece ES, šobrīd Eiropas Komisijas ģenerālsekretāre) ar savu profesionalitāti, erudīciju un cilvēcību parādīja, ka izcils vadītājs vienlaikus var būt arī ļoti cilvēcīgs. No viņas daudz esmu mācījies par līderību, komandas darbu un prasmi saglabāt mieru arī sarežģītās situācijās. Savukārt Baiba Braže man vēlreiz apliecināja, ka Latvijai nav jādomā par sevi kā mazu vai mazsvarīgu valsti. Mūsu spēku un jaudu nosaka profesionalitāte, pārliecība, gatavība rīkoties un uzņemties atbildību. Domāju, ka labākie skolotāji ir cilvēki, kuri ar savu piemēru palīdz kļūt labākam.
👉Ko no tevis prasa diplomāta darbs?
Dažkārt tas nozīmē garas darba dienas un sarežģītus lēmumus. Ar laiku esmu sapratis arī to, ka perfekcionisms var palīdzēt sasniegt augstu kvalitāti, bet, ja neesi uzmanīgs, tas var kļūt par slogu. Tāpēc arī es pats joprojām mācos atrast labāku līdzsvaru. Soli pa solim. Jo vairāk novērtēju cilvēkus, kuri šajā ceļā bijuši man līdzās. Manā profesionālajā stāstā nekad neesmu bijis viens.
👉Vai uzskati sevi par naukšēnieti?
Pilnīgi noteikti! Lai kur dzīve mani aizvestu, es vienmēr būšu naukšēnietis. Man vienmēr ir svarīgi atgriezties mājās, satikt savējos un vienkārši “pataustīt zāli”. Tas sazemē un atgādina, no kurienes esmu nācis.
👉Kādi ir tavi vaļasprieki?
Ļoti patīk ceļot un iepazīt citas kultūras. Bet, ja jāizvēlas viens vaļasprieks, tad tas noteikti ir teātris. Latvijā ir izcils teātra piedāvājums, un cenšos to izmantot pēc iespējas biežāk. Tāpat regulāri braucu uz Londonu. Man teātris liek domāt un reflektēt, jo ļauj paskatīties uz sabiedrību un pasauli no cita skatpunkta.
👉Kuras ir lielākās tavas dzīves vērtības?
Cilvēki… Ģimene. Draugi. Skolotāji. Kolēģi. Mīlestība pret savu valsti. Un zinātkāre. Jo tieši tā mani līdz šim vedusi uz priekšu.
Ko ieteiktu jauniešiem, kuriem jāizvēlas tālākais dzīves ceļš?
Nebaidieties nezināt. Ne visiem uzreiz ir skaidrs, ko darīt pēc skolas. Tas ir normāli. Izmantojiet iespējas, uzdodiet jautājumus, izmēģiniet lietas. Vairāk domājat, ko vēl varat iemācīties, jo tas noturēs interesi un ļaus atklāt savas spējas. Manuprāt, tā ir attieksme, kas palīdz jebkurā profesijā.
👉Ko tu novēli naukšēniešiem?
Novēlu nezaudēt pārliecību par sevi un lepnumu par savām saknēm. Dzīve laukos prasa neatlaidību, toties iemāca vērtības, kuras noder jebkur pasaulē: mīlestību pret savu valsti, neatlaidību un noturību. Ne visiem jāiet viens un tas pats ceļš. Galvenais ir atrast savējo. Un, lai kur dzīve aizvestu, neaizmirst vietu, no kuras esi nācis.

Foto no Kaspara privātā arhīva.
Paldies Kasparam par stāstījumu!🙃
Diāna Glušonoka, Naukšēnu Cilvēkmuzeja vadītāja

11/07/2026
Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksi...
08/07/2026

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇
Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksim šeit, lai varat noklausīties, atverot klāt pielikto saiti! Varbūt atpazīsiet balsi?
https://www.youtube.com/shorts/rwDSdtyNhy0

Negribas klausīties, izlasiet! 🙃
Mans stāsts iesākās pirms 90 gadiem, kad 20. gs. 30.gados
nonācu Talsos, uz Talsu apriņķa vecākā agronoma
Kārļa Kreicmaņa melnā rakstāmgalda. Ak, Dievs, cik lepns es biju! Taču nāca 1941.gads, kad K.Kreicmanis bija spiests pamest iekārtoto dzīvi Talsu pusē un atgriezties savās tēva mājās Ķoņu pagasta “Bēkās”.
Tas mūs abus izglāba no Sibīrijas. Kopš baigā gada nedrīkstēju būt goda vietā
uz melnā rakstāmgalda. Patvēros grāmatu skapī ar stikla durvīm paša augšējā plaukta maliņā, lai mani nevar redzēt ik katrs, ienākot istabā, vien zinātājs, sēžot
pie rakstāmgalda un paveroties atpakaļ. Taču katru gadu 18.novembrī es tiku izcelts no grāmatu skapja un nolikts savā īstajā vietā uz melnā rakstāmgalda. Kaut tikai
uz dienu, kaut tikai uz brīdi, bet ar ilgām un ticību, ka reiz Latvija būs atkal brīva.
Pēc Kārļa Kreicmaņa došanās mūžībā, es pārcēlos uz kaimiņmājām “Saktām” pie Edītes Krastiņas, Kārļa meitas. Ikdienā tagad atrodos uz viņas rakstāmgalda,
bet svētkos esmu uz lielā saimes galda kopā ar visu ģimeni – Kārļa meitu, bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Kas par kņadu, bet katrs no viņiem sirdī
nes Latviju, mīļu un dārgu un es jūtos kā tālu seņču atbalsts šajā latviskajā ģimenē.

Enjoy the videos and music that you love, upload original content and share it all with friends, family and the world on YouTube.

Domājams, nevienam Naukšēnos nav noslēpums, kura ģimene visaktīvāk, lieli un mazi, šajā pagastā saistīta ar brīvprātīgaj...
07/07/2026

Domājams, nevienam Naukšēnos nav noslēpums, kura ģimene visaktīvāk, lieli un mazi, šajā pagastā saistīta ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem un ugunsdzēsēju sportu. Ja esi tajā iekšā, laikam grūti no tā atteikties. Tas ir dzīvesveids, "ievelkot" tajā visu ģimeni. Naukšēnu ugunsdzēsējiem ir ar ko lepoties! Gan jau arī tu, naukšēnieti, vai kāds tev pazīstams bijis aktīvs ugunsdzēsēju sporta veidā! Un ne viens vien turpinājis iet savu ceļu ugunsdzēsēju profesijā!
Par to stāsta izstāde muzejā! Nāc uz izstādi no 8.jūlija!

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksi...
07/07/2026

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇
Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksim šeit, lai varat noklausīties, atverot klāt pielikto saiti! Varbūt atpazīsiet balsi?
https://www.youtube.com/shorts/tNIFLSdFrtw
Negribas klausīties, izlasiet! 🙃

6. VEĻASMAŠĪNA RĪGA-17
Esmu "Rīga-17" - tava rīta vingrošana, kaimiņu modinātājs un uzticamākā draudzene vienā personā. Ja mūsdienu veļasmašīnas ir kā izlutināti "viedie" datori, tad es esmu kārtīgs darba zirgs, kurš nebaidās no dūmiem, vibrācijas un kārtīga fiziska kontakta. Zini, man nav ne skārienekrāna, ne Wi-Fi pieslēguma, un es pilnīgi noteikti nesūtu tev ziņas uz telefonu, kad esmu beigusi darbu. Es ziņoju par sevi ar kārtīgu dūkoņu, kas liek trīcēt gan vannasistabas flīzēm, gan kaimiņu griestiem. Mūsdienu mašīnas ir slinkas – tās pašas paņem ūdeni no trubas. Ha! Ar mani tev ir jāsadarbojas. Atceries to rituālu? Tu stāvi ar spaiņiem, lej manā emaljētajā vēderā karstu ūdeni, un es pacietīgi gaidu. Tad tu ieber tās ziepju skaidiņas vai to briesmīgi kodīgo pulveri "Lotos", un mēs esam gatavi startam.
Kad tu pagriez manu mehānisko taimeri, tad sākas īstā jautrība. Mans motors apakšā sāk griezties kā traks, radot tādu virpuli, ka pat tavas darba bikses sāk domāt, ka tās ir kosmosā. Ja tu mani nepieskati, es mēdzu "aiziet" pastaigā, no tās vibrācijas es lēnām dancoju pa visu telpu. Ja atstāsi mani vienu, pēc desmit minūtēm vari mani atrast jau pie durvīm, gatavu doties uz virtuvi pēc tējas.
Mana slavenākā un bīstamākā daļa ir tie divi gumijas ruļļi virspusē. Tas bija tavs personīgais trenažieris. Tu iebāz slapjo palagu starp ruļļiem, sāc griezt to kloķi tā, it kā mēģinātu iedarbināt vecu lidmašīnu.
Mana barība ir pogas, kad tavs mīļākais krekls ir starp maniem ruļļiem… . Tā bija tava mīļākā krekla poga?
Galvenais bija laicīgi izvilkt pirkstus. Tie, kas izgāja manu "ruļļu skolu", zināja, ko nozīmē īsta piesardzība.
Tagad daudzi mani ir izmetuši vai nogrūduši šķūnīšos. Bet zini, ko? Kamēr tās modernās mašīnas saplīst pie pirmā elektrības lēciena, es joprojām varu strādāt.
Daudzi mani kolēģi tagad ir "pārkvalificējušies" – kāds manā vēderā jauc cementu, kāds spiež ābolu sulu, bet cits vienkārši stāv dārzā kā ļoti izturīgs puķu pods. Es esmu neiznīcināma. Es esmu Rīga-17.
Ja gribi kārtīgi izmazgāt drēbes un vienlaikus uztrenēt bicepsus – tu zini, kur mani meklēt!

Enjoy the videos and music that you love, upload original content and share it all with friends, family and the world on YouTube.

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksi...
05/07/2026

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇
Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksim šeit, lai varat noklausīties, atverot klāt pielikto saiti! Varbūt atpazīsiet balsi?
https://www.youtube.com/watch?v=FfvTNxd8u3k
Negribas klausīties, izlasiet! 🙃

5. SUNĪTIS PIFS
Ir 1979 gads. Sēžu veikala plauktā kopā ar vēl citām rotaļlietām. Man ir skaists, dzeltens kažoks, zaļimelna vestīte mugurā, garas ausis un arī garas ķepas. Kāds izsakās, ka nemaz neizskatos pēc suņa… .
Sēžot plauktā, var noklausīties ko runā cilvēki. Izrādās, ka esmu nonācis pilsētā, kuru sauc par Rūjienu. Veikalam arī tāds īpašs nosaukums – RŪPNIECĪBAS PRECES.
Kādā rudens dienā, veikalā ienāk sieviete, kurai pie rokas pieķēries meitēns ar divām paspūrušām bizēm. Mamma ļauj izvēlēties rotaļlietu, kādu vēlas, jo ir meitenes dzimšanas diena. Meitēna acis skraida no vienas rotaļlietas pie otras, līdz skatiens apstājas pie manis. Mūsu skatieni sastopas un es jau zinu, ka vairs veikala plauktā nepalikšu! Ir tik jauki atrasties meitenes rokās! Rūjienā nepalieku, braucu autobusā, tiesa gan īsu brīdi, kādas 15 minūtes. Nonākam vietā, ko sauc par Naukšēniem.
Man ir vārds! Pifs! Tā sauc suni kādā grāmatā, kuru lasa meitene. Un patiesi, esmu tam nedaudz līdzīgs, nu vismaz tās garās ausis un kājas.
Neesmu vienīgais mīlulis, meitenei ir arī lelles un lāči. Dzīvojamies visi kopā, esam liela ģimene.
Meitene aug lielāka un spēlējas ar mani aizvien mazāk, bet brīvlaikos un vasarās atbrauc bērni, kuri spēlējas ar mani, un gulēt ejot, ņem blakus – tā esot drošāk. Reizēm nevar mani sadalīt un stiepj katrs uz savu pusi. Mīļas rokas un laika zobs nav mani taupījis. Mana skaistā veste vietām ir salāpīta, bet tas nekas! Parasti sēžu plauktā un stāstu par to kā bija toreiz.

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksi...
04/07/2026

Turpinājums Priekšmetu stāstiem 😇
Mums pašiem liekas, ka šie stāsti ir feini, tāpēc katru dienu pa vienam stāstam ieliksim šeit, lai varat noklausīties, atverot klāt pielikto saiti! Varbūt atpazīsiet balsi?
https://www.youtube.com/watch?v=0_KewWHvNek
Negribas klausīties, izlasiet! 🙃

4. BARONU FON GROTU ŠĶĪVIS
Es neesmu vienkāršs trauks. Esmu liecinieks laikam, kad Naukšēnu muižas zāle rībēja no zirgu pakavu klaboņas uz piebraucamā ceļa un dāmu zīda kleitu čaboņas. Mana atmiņa ir gluda un vēsa kā baltais porcelāns, no kura esmu radīts, taču tajā mīt stāsti, kas silda labāk par karstāko svētku cepeti.
Mana dzīve sākās 19. gadsimta beigās, tveicīgā un radošā gaisotnē Sanktpēterburgas Ķeizariskajā porcelāna fabrikā. Atceros meistara stingro roku, kas uz mana pamata uzspieda zilo zīmogu un sānā, gandrīz nemanāmi, iezīmēja skaitļus "2" un "0". Es biju nevainojams: ovāls, uz augšu paplatināts, mirdzoši balts.
Taču manu īsto dvēseli man piešķīra vēlāk, kad uz manām malām uzgleznoja Naukšēnu baronu fon Grotu dzimtas ģerboni. Tur viņš bija – vilks, mūžīgā skrējienā starp trim kokiem. Manas malas rotāja sudraba vinjetes, bet augšpusē kā kronis slējās sarkana vāze ar zeltītiem rotājumiem. Es nebiju tikai šķīvis, es biju fon Grotu prestiža un aristokrātijas simbols.
Naukšēnu muižā es kļuvu par galda karali. Esmu dzirdējis viesu smieklus spožajās ballēs. Ak, tās b***es! Es atceros sveču gaismu, kas atspīdēja manos sudraba rotājumos. Esmu redzējis baronu fon Grotu nopietnās sejas, apspriežot saimniecības darbus, dzirdējis diskusijas par politiku un baroneses klusos čukstus par pēdējo modes kliedzienu no Parīzes. Es bieži atrados galda vidū, nesot smalkākos medījumus vai kūpošus cepešus. Es jutu sudraba karošu vēso pieskārienu un dzirdēju kristāla glāžu šķindoņu, kas pavadīja tostus par dzimtas godu. Tolaik mana sudraba svītra gar ārmalu mirdzēja tik spoži, ka tajā varēja redzēt savu atspulgu.
Tomēr mans emocionālākais brīdis nebija b***e. Tas bija kluss vakars muižā, kad baronese mani izvēlējās īpašam mērķim. Viņas uzticamā istabene, kura gadiem bija klusi un cītīgi kalpojusi muižā, posās savām kāzām. Baronese, glāstot manu gludo virsmu, pasniedza mani meitenei kā kāzu dāvanu. "Ņem šo, Anna," viņa klusi teica. "Lai šis šķīvis tavās mājās vienmēr nes svētību un atgādina par laiku, ko pavadīji šeit." Tā es no muižas lielajiem galdiem nonācu vienkāršā, bet mīlestības pilnā mājā. Es vairs neredzēju fazānus, bet gan siltu rudzu maizi un svētdienas mielastus, ko baudīja ģimene.
Laiks ritēja. Karu vētras un gadu desmiti darīja savu. Mana sudraba svītra, ko reiz tik rūpīgi spodrināja, ir gandrīz pilnībā nodilusi — tie ir miljoniem pieskārienu, ko esmu saņēmis cauri paaudzēm. Lai arī skaitļi porcelānā kļuvuši blāvi, mans zaļais vilks joprojām spītīgi turpina savu skrējienu.
Tagad esmu nonācis muzejā. Es vairs nepiederu vienai ģimenei, bet gan visiem, kas vēlas sajust Naukšēnu muižas elpu. Es guļu klusumā, bet, ja tu ieskatīsies vērīgāk, manā baltajā porcelānā tu ieraudzīsi gan baronu godību, gan istabenes laimi.

Address

Doktorāts
Naukseni
4244

Opening Hours

Wednesday 10:00 - 17:00
Thursday 10:00 - 17:00
Friday 10:00 - 17:00
Saturday 10:00 - 17:00

Telephone

+37126452037

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Naukšēnu "Cilvēkmuzejs" posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Museum

Send a message to Naukšēnu "Cilvēkmuzejs":

Shortcuts

Share