07/08/2026
Jūrmalas valstspilsēta 26 apkaimēs | Asari
Mūsdienās Asari, kas ir 2,1 kvadrātkilometru liela teritorija, robežojas ar jūru, Mellužiem, Vaivariem un Valteriem. 2024. gadā Asaros dzīvoja 1 752 iedzīvotāji, kas veidoja aptuveni 3,4% no kopējā Jūrmalas iedzīvotāju skaita.
Apkaimes nosaukums pirmo reizi minēts 1713. gadā Slokas baznīcas grāmatās, kur pieminētas Lielasaru un Mazasaru mājas. 19. gs. sākuma kartē šī vieta saukta par Šaušu ciemu. Domājams, ka Asaru nosaukums nostiprinājies līdz ar dzelzceļa stacijas uzcelšanu 1877. gadā.
Kopā ar Mellužiem un Majoriem līdz Pirmajam pasaules karam Asari bija Nurmuižas baronu Firksu privātīpašums.
1920. gadā Asari bija viens no 10 peldu miestiem, no kuriem tika izveidota Rīgas Jūrmalas pilsēta. Tolaik tajos ieskaitīja arī mūsdienu Vaivarus. Tikai ap 1938. gadu, kad dzelzceļa pieturu Asari II pārdēvēja par Vaivariem, arī tās apkārtnei pamazām piemēroja Vaivaru vārdu.
No Lielupei tuvajiem Valteriem Asarus agrāk atdalīja Viņķu purvs. Abas vietas savienoja tikai Valteru prospekts. Mūsdienās tas ir mainījies — arī Viņķu purvs ir gandrīz apbūvēts ar privātmājām.
Daļa Asaru iedzīvotāju bija jūras zvejnieki, kas savu arodu pārmantoja no paaudzes paaudzē: Legzdiņi, Bijas, Frībergi jeb Brīvkalni un citi. Asaru pludmalē atradās zvejnieku valgums – vieta, kur zvejnieki nāca krastā, glabāja laivas un zvejas rīkus.
Lielo dārzu īpašnieki audzēja zemenes un dārzeņus pārdošanai Jūrmalas tirgos un arī veda uz Rīgu. Asaru apkārtne bija senākais un pazīstamākais zemeņu audzēšanas "centrs”, ap kuru pamazām izpletās arī pārējie zemeņu dārzu reģioni. Līdz 1914. gadam zemenes pa dzelzceļu sūtīja arī uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Sankt-Pēterburgu. 1921. gadā tika nodibināta Rīgas Jūrmalas dārzkopības biedrība "Zemene”. Ogu dārzu kopplatība ap 1930. gadu Mellužos, Asaros un Valteros bija ap 300 ha. Gadā ieguva 660–830 tonnas dažādu ogu.
Zemeņu audzēšanu turpināja arī pēc padomju okupācijas, tikai tad audzētāji nodeva zemenes zvejnieku kolhoza “Uzvara” nodošanas punktos un skaitījās kolhoza dārzniecības brigādes darbinieki.
Asaros kopš 19. gs. noritēja kūrorta un arī saviesīgā dzīve. Tur atradās Sarkanā Krusta Asaru sanatorija, kas bija viena no pirmajām sanatorijām Rīgas jūrmalā. Tagad šī vieta skaitās Vaivaru apkaimes daļa.
Viens no senākajiem sabiedriskajiem centriem — Asaru kūrmāja — tika ierīkota netālu no Asaru I stacijas. Tajā pulcējās sabiedriskās organizācijas, rīkoja balles un izglītojošus kursus. Pie kūrmājas 1931. gada 17. augustā gadījās ārkārtējs notikums — avarēja Saeimas automobilis, kurā brauca 3. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Viņš necieta, bet ievainojumus guva Saeimas komandants kapteinis Bauze.
1934. gada 14. janvārī kūrmāja nodega. Pilsētas dome sprieda par tās atjaunošanu, bet tam nepietika līdzekļu. No pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem ir saglabājušās rakstiskas liecības par aktīvu saviesīgo dzīvi arī I šķiras restorānā Asaru prospektā 14, un ziņas par Aleksandra Bijas restorānu “Nameja kuģis” — buru kuģi ar mastiem un takelāžu, kas varēja uzņemt ap 400—500 viesu. Tas atradās kāpās starp Mellužiem II (tagad Melluži) un Asariem.
Padomju periodā Kultūras un atpūtas parkā lielos un mazos priecēja karuseļi un atrakcijas, bet ziemā – atklātā slidotava. Asaru estrāde bija vieta, kur brīvdabas koncertos pulcējās brīvdomīgā jaunatne, īpaši, kad spēlēja grupa “Katedrāle”.
Gan mūsdienās pazīstamākais sabiedriskais objekts Asaru-Vaivaru rajonā Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari” , gan Vaivaru pamatskola atrodas pie Skautu ielas, agrākās “Robežu ielas”, kas arī bijusi robeža starp Asariem un Slokas pagasta Kaugurciemu. No 1925. gada tā bija robeža starp Rīgas Jūrmalas pilsētu un Slokas pilsētu, bet no 1946. gada līdz 1959. gadam, kad Rīgas jūrmala bija galvaspilsētas rajons, – starp Rīgu un Sloku. Administratīvās robežas nesakrita ar baznīcas draudzes robežām — 30. gadu beigās Asari un Vaivari joprojām piederēja Slokas baznīcas draudzei.
Skautu ielas nosaukums cēlies no Skautu organizācijas Asaros rīkotajām nometnēm. Te pulcējās atsevišķas vienības, bet 1934. gada vasarā notika 3. lielā skautu nometne. Arī citas jauniešu organizācijas Asaros nometņoja, piemēram, Latvijas Vanagi. Padomju laikā ielu pārsauca “Pionieru “ vārdā, bet 1991. gadā iela atguva iepriekšējo nosaukumu.
Īpaša vieta Asaros ir kapsēta, kas iesvētīta 1866. gadā. Mūsdienās 1909. gadā celtā kapliča ar grezno ieejas portālu un zvanu torni ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Senas Asaru zvejnieku dzimtas ģimenē dzimis latviešu profesionālās tēlniecības vecmeistars, iecienīts portretists 30. gados, Augusts Bija (1872—1957). Kāpu ielā 64 novietota tēlnieka Gļeba Panteļejeva A. Bijam veidota piemiņas zīme.
Asaros dzīvojis arī ievērojamais latviešu filozofs un sabiedriskais darbinieks Vilnis Zariņš (1930—2014). Viņš bija filozofijas doktors un daudzus gadus mācīja filozofijas vēsturi Latvijas Universitātē. Viņa tēvs bija skolotājs Asaru pamatskolā,un pats nākamais filozofs piedzima Asaru četrgadīgās skolas otrajā stāvā izlaiduma dienā.
Kāpu ielā dzīvoja grafiķis Imants Ozoliņš (1930–2018), viņa sieva, fotogrāfe Ina Inta Liniņa-Ozoliņa ir viena no senās Riekstu ģimenes pēctecēm, dzimusi Asaros un tur dzīvo vēl joprojām. 21. gs. otrajā desmitgadē Ozoliņi bija ierīkojuši izstāžu zāli “IO”.
Līga Strazda, Jūrmalas muzeja pētniece
Jūrmalas Centrālā bibliotēka Visit Jūrmala Jūrmala