16/10/2026
PĒTNIEKA SLEJA
Kad vairāku gadu meklējumi pāraug izstādē: dzejniece Katrīna Reinovska un “Latvijas Jūrmalas puķītes”
“Jaunība un nāve nolaiž oreolu, caur kuru grūti saskatīt īsto seju.” – rakstījusi Virdžīnija Vulfa “Pagātnes skicē”. Ne tikai nāve, bet arī laika distance, laika ritējums mēdz dzēst kādas personības piemiņu. Arī publiciste Lilija Brante, šķetinot dzejnieces K. Reinovskas dzīvesgājumu tad, kad bija aizritējuši tikai 15 gadi kopš šīs literātes nāves, rakstīja: “Šķita, ka pagātne aizsegusi jau Reinovsku Katrinas mūža gājumu un viņas mazais dziesmu krājums (..) paliks vienīgā liecība par Reinovsku Katrinu kā cilvēku un dziesminieci.”
Studējot literatūrzinātni, literatūras vēsturi, nebiju dzirdējusi par Katrīnu Reinovsku (Reinowsky, Rewenowsky) – autodidakti, pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzejoļi izdoti drukātā grāmatā “Latvijas Jūrmalas puķītes” (1875). Topošajai Aspazijai tobrīd bija 10 gadi. Pirmā sastapšanās ar K. Reinovsku, Vecbulduru iedzīvotāju, man bija īsts atklājums: nejauši uzgāju L. Brantes rakstu “Dziesminieces Reinovsku Katrinas dzīves gājums” (1938). Ļoti aizrāva doma, ka pirmā dzejniece, kura izdevusi dzejas krājumu, bija jūrmalniece. Tā kopš 2022. gada sāku apkopot visus iespējamos pavedienus par K. Reinovsku, kuru nebija pārāk daudz. Minētais L. Brantes raksts arī bija galvenais avots, kur uzzināmas dzejnieces dzīves detaļas. Jo L. Brante, arī savulaik ieinteresējoties, kas bija šī pirmā dzejniece, 1937. gada rudenī devās “ekspedīcijā” uz Bulduriem, lai meklētu K. Reinovskas “pēdas”. Apstaigājot kapus (tag. Lielupes kapi), tirgu, aptaujājot vietējos, viņai izdevās atrast dzejnieces meitu kontaktus un vienoties par tikšanos. Tā, intervējot Bulduros dzejnieces vecākās meitas Elizabeti Verēnu (1879–1945) un Adīni Stefāniju (1876–1943), iegūtas būtiskas ziņas. Savdabīgi, ka jau tad meitas pētniecei teikušas, ka nav saglabājusies neviena mātes fotogrāfija. Tā joprojām ir mīkla, un es ceru, ka reiz kādā kopbildē, kas saistās ar Bulduriem 20. gs. sākumā – 20. gados, izdosies sazīmēt, atpazīt arī dzejnieci. Vēl viens avots par dzejnieces iekšējo pasauli ir īsais apraksts, kas ievietots viņas dzejas krājuma ievadvārdos. Tie ir pašas K. Reinovskas izteikumi par dzejošanu. Arī mazās dzejas grāmatiņas viņas meitām vairs nebija.
Dzejniece dzīvojusi pie pašas Lielupes, Vecbulduros, Ķinku mājās. Likās, ka nekas daudz vairs nebūs atrodams – bet laika gaitā klāt nāca atradumi no periodika.lv par dzejnieces dzimtu, kas ir sena upes zvejnieku dzimta Vecbulduros, par to, ka Jānis Ķinka, kāds dzejnieces mātes dzimtas pārstāvis, 1860. gados ir bijis “Kroņa Buldermuižas pagasta tiesas priekšsēdētājs”. Ieraksti baznīcu grāmatās ļāva piefiksēt precīzu pašas Katrīnes jeb Trīnes piedzimšanas laiku, pēcāk – viņas laulāšanos 1875. gadā, vecāko meitu dzimšanu. Ilgi neizdevās atrast L. Brantes rakstā minēto trešo meitu – līdz izrādījās, ka pastarīte Klaudija Valērija (1889–?)dzimusi daudz vēlāk, kad Katrīnai bija 44 gadi. Tautas skaitīšanas saraksti atklāja mājinieku sastāvu Ķinku namā dažādos laikos, dzejnieces vīra Jāņa Ozola nodarbošanos, meitu izglītības gaitas un liecina, ka pastarīte Klaudija visticamāk mirusi agrā mazotnē, jo vēlākajos tautas skaitīšanas sarakstos kopā ar vecākiem pierakstītas tikai divas vecākās meitas.
2023. gadā LTV raidījumā “Ielas garumā” arī stāstīju par dzejnieci. Staigājot pa mazajām Vecbulduru ieliņām, vēl tikai centāmies sazīmēt aptuveno Ķinku māju vietu. Pamazām, pētot dažādas senās kartes, izdevās lokalizēt, ka Ķinku mājas atradās Krūzes ielas apkārtnē Bulduros, upes tuvumā. Tā bijusi tipiska 19. gs. Rīgas jūrmalas zvejnieku māja, neliela guļbalķu ēka ar niedru jumtu. Dzejnieces mātes dzimta tur mitinājās jau kopš 1810. gadu sākuma. Ar kolēģa muzeja pētnieka Mārtiņa Vespera starpniecību un Alberta Kronenberga Slokas bibliotēkas darbinieču atsaucību izdevās iegūt kontaktus Elizabetes Verēnas pēctečiem – Preisu ģimenei, kuri joprojām ir saglabājuši viņas dziesmu grāmatu un dažus dzimtas dokumentus. Pamazām, vācot pa nelielam fragmentam, veidojās dokumentāli pamatotāks stāsts ar konkrētiem vārdiem, gadskaitļiem, vietām utt.
K. Reinovska bija autodidakte. Lasīšanu, rakstīšanu, kā arī krievu un vācu valodas meitene apguva pašmācības ceļā. Viņa kontaktējās ar Bulduros strādājošo skolotāju, literātu un grāmattirgotāju Frīdrihu Mekonu (~1833–1901), kurš sekmēja viņas garīgo izaugsmi, mīlestību uz grāmatām utt.
Aizraušanās ar literatūru, cittautu autoru daiļrades iepazīšana un iedvesmojošais jūras tuvums dzimtajā apkārtnē rosināja K. Reinovsku pievērsties dzejas sacerēšanai. Ar Lapas Mārtiņa gādību redaktora lomā viņas dzejoļi tika iespiesti krājumā “Latvijas Jūrmalas puķītes” 1875. gadā, kas kļuva par pirmo latviešu sievietes rakstnieces sacerēto dzejas krājumu mūsu literatūras vēsturē.
Un tā, balstoties mazajā K. Reinovskas dzejas sējumiņā un tā tēlainībā, balstoties atsevišķajos fragmentārajos atradumos par dzejnieces mūžu, tika “uzbūvēta” izstāde “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gs. nogalē” (Bulduru Izstāžu namā, 9.07.–13.09.2026.). Tas nav pavisam tipisks stāsts, jo parasti vēstures izstādi vai konkrētai personībai veltītu izstādi veido, izmantojot memoriālos priekšmetus, uzglabātās liecības. Taču Reinovskas gadījumā nebija ne tikai viņas memoriālo priekšmetu – nebija pat neviena viņas portretējuma. Tāpēc izstāde tika radīta kā simboliska, poētiska telpa laikmeta estētikā, veltījums K. Reinovskas dzejas tēlainībai, iezīmējot atsevišķus biogrāfijas motīvus un dzejnieces vietu Latvijas vēsturiskajā kultūrtelpā. Piedāvājot metaforisku “dzejnieces istabu”, tika skatīts jautājums – kā tas ir, “būt pirmajai”, darīt to, ko savā laikā vēl nav izdarījusi neviena cita pirms viņas.
Jautājumu joprojām ir vairāk kā atbilžu – vai dzejniece plānoja rakstīt vēl, vai kontaktējās ar citiem tā laika literātiem (izņemot Lapas Mārtiņu). Kur palikuši visi dzimtas fotoarhīvi un pārējās liecības? Vai nebija vēl kādi rokraksti, manuskripti? Iespējams, nākotnē gaidāms vēl kāds aizraujošs atradums, kas papildinātu K. Reinovskas stāstu.
PS. Ik pa laikam atrodas vēl kāds Reinovsku dzimtas vēstures fragments – piemēram, vakar, rakstot šo sleju, atradu vēl neredzētu “Livländische Gouvernements-Zeitung” 1881. gada 16. marta publikāciju, kur vēstīts, ka zemnieks Jēkabs Reinovskis [dzejnieces tēvs] par 198 rubļiem un 75 kapeikām iegādājies savā privātā īpašumā iepriekš Bilderliņu kroņa muižas zemēm piederošo Kinke [Ķinku] saimniecību 1,45 desetīnu apjomā.
Līvija Baumane-Andrejevska,
Jūrmalas muzeja direktora vietniece
