Kalnciema muzejs

06/08/2026

🎒 Vakar muzejā un muzeja pārstāvja vadībā arī tuvējā dievnamā viesojās šogad līdz šim lielākā apmeklētāju grupa – 31 ekskursants no Annenieku pagasta Dobeles novadā.

🎒 Paldies ciemiņiem par aizrautīgo klausīšanos, lieliskajām un sirsnīgajām atsauksmēm, kuras vēl šodien mums ceļinieku vārdā pienesa dedzīgā Inta Balčūna! Pateicība arī mūsu pašu Tīreļu bibliotēkas vadonei Inesei Prancītei, kura informēja un izklaidēja pusi grupas, kamēr pārējie tika nodoti muzeja pārstāvja pārziņā, pēc tam mainoties vietām (ja apmeklētāju vairāk, tad cita varianta mūsu Ārsta mājā, kur telpas ir visai nelielas, nav).

🎒 Prieks, ka varam sagādāt prieku! Un viens no abpusēji priecīgākajiem apmeklējuma mirkļiem bija tas, ka Inese ciemiņu vidū sastapa arī iepriekš neiepazītus radus!

05/08/2026

🔸 Aizvakar, 3. augustā, apritēja 90 gadu, kopš dzimis Visvaldis Bartuševics (1936–2019) – viens no spilgtākajiem direktoriem Kalnciema skolas vēsturē, savējo lokā daždien dēvēts par Bārtuli. Iespējams, tieši viņa laikā skola sasniedza vislielākos augstumus visā savas pastāvēšanas gaitā.

🔸 Visvaldis Bartuševics, kurš kā pedagogs specializējās fizikas mācīšanā, Kalnciema skolā ieradās 1961. gadā un sākumā ieņēma mācību pārziņa posteni. Bet jau 1964. gadā viņš, kā saka, apmainījās amatiem ar direktori Irēnu Kleinbergu (vēlāko Spēlmani), kura tagad no Bartuševica tātad pārņēma mācību pārziņa vietu. Agrākajai direktorei licies, ka Visvaldim labāk sanākot saimnieciskās lietas, kas saistītas arī skolas ēku remontu un celtniecību, kas tobrīd bija skolas prioritāšu priekšplānā.

🔸 Bartuševica laiks Kalnciema vidusskolā izvērtās neparasti dinamisks. Skolas direktors uzturēja ciešu kontaktu ar Kalnciema kolhoza vadību – tā valdes priekšsēdētāju Vili Kasparinski, ar kuru laba sadarbe skolai jau bija izveidojusies Irēnas Kleinbergas laikā. Ar kolhoza palīdzību un rajona pārvaldes atbalstu skolai izdevās pabeigt internāta korpusu, kas, pašsaprotami, nodrošināja jaunas iespējas skolas mācību un ārpusklases rosmei. Teicami tika sakārtota mācību tehnisko līdzekļu bāze, inventārs kopumā, klašu telpas.

🔸 Pateicoties skolas kolektīva un direktora Bartuševica neatlaidībai, skola guva izcilus panākumus teju visās jomās. Pats direktors vēlāk lepojās: “Skolas darbā izvirzījām trīs galvenos mērķus priekš skolēniem: pirmkārt, pēc iespējas labāk mācīties, labāk atpūsties un pēc iespējas sevi arī pilnveidot tādās dzīves sfērās, par kurām mācību stundās nemēdz runāt. Un šo mērķu sasniegšanai darījām divus lielākus darbus: pirmkārt, nostiprinājām skolas materiālo bāzi, un, otrkārt, izvērsām ārpusklases darbu. Dziesmusvētkos no mūsu mazās skolas piedalījāmies ar sešiem (!) kolektīviem – trim koriem un trim deju kolektīviem. Diezgan nopietni nodarbojāmies ar tūrismu un orientēšanās sportu, pārstāvējām rajonu visās republikas sacensībās šajos sporta veidos, arī ar diezgan redzamiem rezultātiem. (..) Izglītības ministrija mūsu skolu iekļāva republikas parādes skolu skaitā. Ko tas nozīmēja? Mums vajadzēja būt ik brīdi gataviem, ka ciemos atbrauks kāda skolotāju delegācija no tālienes un atskanēs ministrijas zvans: tāda un tāda delegācija, un mēs to vēlamies vest uz jūsu skolu.”

🔸 Un patiešām – ar ko tikai mazā Kalnciema vidusskola Bartuševica laikā nevarēja dižoties?! Konkretizējot un papildinot jau minēto, jāpiemin arī Latvijas mērogā izcilie jauno volejbolistu panākumi un augstās godalgas militarizētajās sacensībās “Kāvi” un “Ērglēns”; jāatceras, kā izlaivota Gauja, Venta, Brasla, Ogre un Mēmele, cik naski skolēni irušies pa Volgu un ezeriem Karēlijā, kāpuši Karpatos un vēlāk Kaukāzā... Bet zēnu koris vienubrīd bija pats labākais Latvijā! Protams, tas viss jau nebija tikai direktora nopelns; pirmkārt tie bija dedzīgu, apdāvinātu skolotāju un pašu skolēnu sasniegumi. Taču nevar noliegt, ka tieši Bartuševica laikā skolā bērnu un jauniešu talanti tika sekmēti īpaši daudzpusīgi un dedzīgi, turklāt sevišķi sakārtotā vidē un apstākļos. Pašam direktoram no daudzveidīgajām ārpusklases jomām vistuvākā, iespējams, bija tūrisms – dažādu nometņu un sacensību rīkošana, laivošana un kāpšana kalnos. Visvaldis ļoti labprāt pats arī fotografēja un filmēja.

🔸 Bartuševica laikā Kalnciema vidusskola tika daudzināta kā skolas vadības un pedagoģiskā kolektīva sadarbības paraugs citām rajona skolām un piemērs arī tam, ka iespējams savienot svētīgu praksi un veiklu, pareizu papīru rakstīšanu vislabākajā šo vārdu nozīmē. Rajona vadība un Izglītības ministrija slavēja skolas pedagogu metodisko darbu, uzteica skolas iekšējās kontroles un vadības darba plāna un tā izpildes augsto kvalitāti, perspektīvā plāna precizitāti un pārdomātību, citus teicamus rādītājus skolas administratīvā darba organizācijā. “Skolā valdīja tāda atmosfēra, ka jūtams – visi grib strādāt,” direktora Bartuševica laiku raksturojis ilggadējais skolotājs Ludvigs Feldmanis. Loģiski, dažādi apbalvojumi skolai un tās vadībai tolaik bira kā no pārpilnības raga. Kā ar humoru reiz atminējies skolotājs Feldmanis, reiz skola saņēmusi vimpeli, uz kura bijis rakstīts: “Kalnciema vidusskolai”, bet apakšā – dzēsts, taču ne nodzēsts: “Labākajai cūkkopējai”...

🔸 Diemžēl ne reizi vien Kalnciema (bet, protams, ne tikai Kalnciema) un arī tieši skolas vēsturē kādam varošam, bet varbūt zināmā mērā neērtam darbiniekam kāds palīdzējis atstāt amatu. Ar zināmām intrigām bija saistīta arī direktora Bartuševica aiziešana no skolas. Gan vietējā kolhozā, gan ciema padomē atradās Bartuševica pretinieki, slēptāki un atklātāki. Jau 1968. gadā kādam no viņiem bija izdevies atbrīvoties no Visvalža cīņubiedra Viļa Kasparinska, izstumjot viņu no kolhoza vadības (citstarp piesienoties arī par “neveselīgi” ciešu sadarbību ar skolu), un 1971. gadā kārta pienāca arī pašam Visvaldim – šķiet, ar kādas nejēdzīgas disciplinārlietas palīdzību...

🔸 Patriektajam jeb “izēstajam” direktoram, pateicoties gan sakariem, gan nenoliedzamiem profesionāliem nopelniem, tūlīt atradās vieta Izglītības ministrijā, kur labos amatos Visvaldis nostrādāja līdz pat 1991. gadam un kūrēja arī mācību tehnisko līdzekļu sadale Latvijas skolām. Pēc Trešās atmodas Bartuševics nodevies saimniekošanai vecāku mājās Vadakstes pagastā, kur pie Priedulas baznīciņas radis arī miesas mūža mājas.

🔸 Visvalža Bartuševica atraitne ir Ina jeb Inna Bartuševica – kādreizējā Kalnciema vidusskolas ģeogrāfijas un vēstures skolotāja. Kādu laiku skolā strādājis arī viņu dēls Viesturs Bartuševics, kurš mantojis tēva interesi par tehnoloģijām un ūdenstūrismu, a*o prātu, plašo skatu uz pasauli un lielā mērā arī vizuālo tēlu. Savukārt šo rindiņu rakstītājam, Viļa Kasparinska mazdēlam, reiz ar pašu Bartuševica kungu pavairāk parunājot, bija jo tīkami dzirdēt, ka viņus ar Vili vienojusi īsta draudzība šī vārda vislabākajā un dziļākajā nozīmē.

✍️ Dāvis Beitlers, muzeja direktors (©).
Rakstot izmantota D. Beitlera grāmata “Gaismas pils meža ielokā: Kalnciema skolas vēsture” (2015)

30/07/2026

‼️ Šī ir nozīmīga jubileja arī kalnciemiešiem, jo bibliogrāfs Augusts Ģinters jeb Ginters ir mūsējais – gan dzimis un audzis, gan arī devies mūžībā Kalnciema pagasta Kaigu Umuļos (mūsdienās mājas atrodas Lielupes ielā Kalnciemā), būdams izcilas, Latvijai daudz devušas kultūras darbinieku dzimtas pārstāvis, viens no mūsu slavenākajiem novadniekiem.

🧐 Augusts Ģinters ir viens no retajiem vai gandrīz vienīgais dzimtas pārstāvis, kurš vēl 20. gs. 30.–40. gados turpināja konsekventi lietot mīksto Ģ uzvārda rakstībā, jo abi viņa brāļi Alfrēds un Reinholds izvēlējās būt Ginteri, un, protams, šo uzvārda formu tālāk nesa arī Reinholda un Alfrēda bērni, kuru vidū īpaši jāatzīmē gleznotājs un ārsts Raimonds Ginters, arhitekti Alfrēds (tātad – juniors) un Jānis Ginteri, kā arī etnologa Ziedoņa Ligera sieva Gaida Gintere.

🔍 Diemžēl Kalnciema muzejā, atskaitot vienu grupas foto, nav nepublicētu oriģinālmateriālu par šo izcilo novadnieku, un mēs, protams, priecātos par katru iespēju šo robu aizpildīt.

29/07/2026

☀️ Kalnciema muzejs nekādi nevar nepievienoties daudziem, kuri šodien Latvijā svin kāda pavisam fenomenāla cilvēka goda dienu: Imantam Lancmanim aprit 85!

☀️ Vēlot Lancmaņa kungam vēl daudz radošu sasniegumu un prieka par dzīvi, pateicamies viņam par diženo devumu Kalnciema muižas un tajā sakņotās Bīronu dzimtas vēstures izpētē un daudzināšanā, kā arī taustāmā mantojuma saglabāšanā! Tāpat paldies par valdzinošo tikšanos ar šo vēstures lappušu interesentiem mūsu Kalnciema baznīciņā 2023. gadā! No tās arī šim ierakstam pievienotais foto no Kalnciema muzeja digitālā fotoarhīva (fotogrāfe – Kristīne Rundvalde).

27/07/2026

🥳 Aizvakar, 25. jūlijā, 85. šūpuļa gadskārtu svinēja VALDIS ČAKARS – būvinženieris, savulaik ievērojams Kalnciema būvmateriālu kombināta un Kalnciema pilsētciemata darbinieks, kā arī dārzkopības entuziasts. Vēl vairāk – Valdis ir arī novadpētnieks, Kalnciema apkaimes vēstures zinātājs un mūsu muzeja draugs, kurš dalījies un turpina dalīties ar mums interesantās ziņās un atziņās, kā arī pērngad nodevis mums unikālus vēstures materiālus, kas saistās ar Kalnciema rūpniecisko zonu – galvenokārt kūdras rūpniecību un ķieģeļu ražotnēm. Mēs, Kalnciema muzejs, sveicam jubilāru un vēlam daudz prieka par dzīvi – gan šodienu, gan vēstures atradumiem!

🧐 Jāpiezīmē, ka Valda un viņa dzīvesbiedres Intas meita ir izcilā teoloģe, vairāku grāmatu autore un viena no vadošajām Vecās Derības ekspertēm Latvijā Laila Čakare, Kalnciema vidusskolas 1982. gada absolvente. Savukārt Valda un Intas dēla meita Agnese Čakare ir jau šobrīd redzama jaunāko paaudžu arheoloģe.

📸 Attēlā – Valdis Čakars kopā ar kundzi Intu un mazmeitu Agnesi, pēc muzeja apmeklējuma viesojoties Kalnciema luterāņu baznīcā un atstājot ierakstu dievnama viesgrāmatā. 2025. gada 24. novembris. Dāvja Beitlera foto

06/07/2026

Arī Kalnciema muzejs aicina turpināt kopt šo seno tradīciju, apmeklējot kapusvētku svētbrīžus! Ja šo ieražu nekopsim, drīz vien dažos no kapiem vairs nebūs jēgas kapusvētkus rīkot...

Vairs nav aiz kalniem kapusvētki!

30/06/2026

🔸 Izskan jūnijs – izlaidumu mēnesis. Un, svinot 90 gadus kopš pirmā svinīgā Kalnciema skolas izlaiduma, turpinām un arī noslēdzam atskatu uz to, kā šie svētki svinēti cauri desmitgadēm.

🔸 Kā droši vien atminamies, 1955. gadā Kalnciema skola iekļuva jaunā godā – tapa par vidusskolu. Un līdz ar to izlaidums ieguva jaunu nozīmi – kļuva par simbolisku dzīves pirmā posma noslēgumu daudz lielākā mērā nekā pamatskolas izlaidums, ievedot jaunieti, tā teikt, lielajā dzīvē. Protams, līdztekus turpinājās arī pamatskolas izlaiduma svinēšana – pēc 7. vai 8. klases, cik nu ilgs tai vai citā brīdī bija noteiktais pamatskolas kurss.

🔸 Pirmais svinīgais vidusskolas izlaidums Kalnciema skolā norisa 1958. gada 22. jūnijā. Bet ar laiku Latvijā tika ieviesta prakse izlaidumu svinēt uzreiz pēc Jāņiem. Tā teikt – jaunieši un viņu tuvie mazāk gribēs uzdzīvot nacionālajos saulgriežu svētkos, ja nākamajā vai aiznākamajā dienā tāds liels pasākums kā vidusskolas izlaidums! Līdz ar vidusskolas godu Kalnciema skola ieguva arī tādas pamatskolā agrāk nepazīstamas ieražas kā žetonu pasniegšanas vakars un pēdējā zvana diena, kura Latvijā ieviesta tikai 50. gados kā viena no tā sauktajām jaunajām padomju tradīcijām. Un šie abiturientiem jeb izlaiduma klases pārstāvjiem domātie sarīkojumi, protams, vēl vairāk kāpināja arī paša izlaiduma nozīmi, to it kā ievadot un piesakot kā skolas izskaņas posma kulminācijas brīdi. Lieki teikt, ka šīs ieražas skolās labi pazīst vēl šobaltdien, tikai varbūt mainījušās zināmas detaļas – piemēram, žetonvakarā pasniegtās piemiņas zīmes faktiskā forma: 21. gadsimtā daudzviet modē gredzeni, ne vairs piespraudes.

🔸 Pats izlaiduma akts jau padomju laika pirmajās pāris desmitgadēs ieguva daudziem tik pazīstamas aprises, no kurām daudz kas saglabājies vēl mūsdienās. Vispirms izlaiduma klase – padomju laikā tā bija 11. – svinīgi ienesa zālē skolas karogu, pie tā nostājās skolēni goda sardzē – vispirms absolventu, bet pēc tam – nākamā gada absolventu klases pārstāvji; zālē skanēja skolēnu priekšnesumi, kuru vidū gan dziesmas, gan deklamācijas, individuālas un kolektīvas; neizpalika skolas, kolhoza, ciema (pagasta) un rajona pārvaldes amatpersonu uzrunas, labāko skolēnu apbalvošana un, pašsaprotami, atestātu jeb izglītības diplomu izsniegšana; absolventi veltīja pateicības vecākiem, skolai un skolotājiem, bet svinīgo aktu, tāpat kā iesākusi, arī noslēdza procesija. Pēc tās (parasti) – ierastā bildēšanās, kura nu, salīdzinot ar vecākiem laikiem, bija kļuvusi daudz plašāka, neiztiekot vairs ar vienu vai dažiem līdzīgiem grupas foto, bet gan bildējoties dažādās mazākās grupās un salikumos – tikai zēni, tikai meitenes, tikai klases audzinātājs, tad kopā ar visiem skolotājiem, kopā ar vecākiem utt. Vēl viens būtisks vidusskolas gadu izlaiduma jaunums – izlaiduma b***e (protams, ar dzīvo mūziku), kuru mēdza iesākt ar kopīgu polonēzi. Turklāt šādas b***es – tiesa, ne tik vērienīgas – dažkārt nosvinēja arī pamatskolas izlaiduma reizēs: sak, saviesīgu svētku nekad nebūs par daudz! No agrākiem gadiem bija saglabājies kopīgs mielasts, kas tagad, protams, tika turēts pirms b***es, un kopīgas absolventu klases ekskursijas pēc izlaiduma. Dažos Kalnciema vidusskolas 70. un 80. gadu izlaidumos publiku izklaidējuši slaveni viesmākslinieki, piemēram, aktieru pāri Elza Radziņa un Oļģerts Šalkonis 1973. un Vera Singajevska un Tālivaldis Āboliņš 1979. gadā, dziesminieks Zdzislavs Romanovskis 1981. vai aktieri Guntis Skrastiņš un tikko mūžībā aizgājušais Enriko Avots – 1985. gadā...

🔸 Arī padomju laikā par Kalnciema skolas izlaidumiem reizēm vēstīja reģionālā prese. Lūk, kā izlaiduma norisi atspoguļo laikraksts “Darba Uzvara” 1968. gada 27. jūnijā: “Izlaiduma vakars. Tas ir gadskārtējs, taču katram jaunietim vienreizējs, neatkārtojams, kā pati jaunība. Vakarējie zēni un meitenes nemanot izauguši. Šķiet, ka vēl vakar tagadējās absolventes Dzidra Daile un Ingrīda Gulbe pirmo reizi uzrakstīja uz savu burtnīcu vākiem “... Kalnciema vidusskolas skolniece ...” Bet tagad?

Gaiteņos un aktu zālē reibinoši smaržo ziedi un meijas. Satraukti, mazliet samulsuši zālē ienāk sešpadsmit jaunieši un jaunietes. Viņu sirdīs ir prieks par sekmīgi noieto pirmo dzīves posmu, un katram no mums saprotamas skumjas: žēl šķirties no skolas, no biedriem. Cik daudz prieka un arī bēdīgu brīžu kopīgi pārdzīvots kopš tā tālā 1. septembra!

Skola kā gādīga māte, sūtot savus dēlus un meitas dzīves ceļā, devusi viņiem bagātīgu zināšanu pūru. Skolas direktors Visvaldis Bartuševics, pasniedzot dokumentus par vidējās izglītības iegūšanu, katram absolventam varēja veltīt daudz labu vārdu.

Tikai ar labām un teicamām atzīmēm vidusskolu beidza Inta Kasparinska, kā arī Aija Smiltniece, Veneranda Meška, Māra Kleinberga. Viņas, tāpat kā Agrita Gavrilova, kas vadīja [skolas] Ļeņina muzeja padomi, bija ļoti aktīvas komjaunatnes darbā. Jānim Dubrovskim labi padevās “starmeši” [jeb, vienkārši sakot, sienas avīzes], bet Zigurds Liepa labi orientējās starptautiskajos jautājumos un uzvarēja politisko zināšanu olimpiādē. Ilona Freimane enerģiski strādāja ar 7. klases pionieriem, gatavoja tos iestājai komjaunatnē, Veneranda Meška savukārt aktīvi strādāja ar oktobrēniem. Orgita Sirmā bija labākā literāte skolā, bet Jadviga Žilinska, Māra Kleinberga un Aija Smiltniece – labas sportistes, tūristes un organizatores. Apmēram to pašu varētu teikt arī par pārējiem absolventiem.

Komjauniešu klases pašdarbnieki sekmīgi piedalījās rajona skolu sacensībās, izcīnot godalgotas vietas. Sarīkojuma deju izpildītāja Inta Kasparinska aizstāvēja skolas un rajona godu republikāniskajā konkursā. Republikas mēroga sacensībās veiksmīgi startēja tūristi un vieglatlēti. Ka kalnciemnieki mācību un audzināšanas darbā iet republikas labāko skolu skaitā, savs nopelns pieder arī šī gada absolventiem.

Par to, ka absolventi jau atraduši ceļu dzīvē un domā kļūt par mediķiem, pedagogiem, pionieru vadītājiem, celtniekiem un kvalificētiem lauksaimniecības speciālistiem, šķiet, jāpateicas arī nu jau 10. klases audzinātājai Agritai Steķei.

Absolventu rokās gulst grāmatu kalni un ziedu klēpji. Krāšņas veltes viņi saņēma no skolotājiem, draugiem un tuviniekiem. Viņus neaizmirsa arī [Kalnciema] būvmateriālu kombināta ļaudis. Absolventus sirsnīgi sveica partijas rajona komitejas sekretārs R. Kronbergs, komjaunatnes rajona komitejas skolu daļas vadītāja D. Roga, Kalnciema kolhoza priekšsēdētājs A[nsis] Vītiņš, rajona izpildkomitejas pārstāve L. Grauda, vecāku vārdā – V[ilis] Kasparinskis, bet no Kalnciema slimnīcas galvenā ārsta D. Gogadzes viņi saņēma apsveikuma telegrammu.

Aizkustinoši skanēja “Skolas valša” melodija [ballē]. Gribējās kopīgi padejot, pakavēties ierastajās skolas telpās, iegriezties savā klasē. Bet, kad debesis austrumos sāka sārtoties, absolventi izgāja sveikt jaunās dienas ausmu.”

🔸 Raksts, protams, rāda laikmetam raksturīgu ainu. Rāda sava laika stilu, domāšanas un rakstīšanas modi, kurā netrūkst nedz ideoloģijas, nedz 21. gadsimtā mazpazīstama, varbūt mazliet patētiska sentimenta. Rāda ieražu pieminēt teju katru absolventu, kas kaut kādā veidā to, skolas un preses ieskatā, būtu nopelnījis.

🔸 Bet laiki un ieražas, saprotams, mainās. Vismaz Kalnciema vidusskolā, cik zināms, 21. gadsimtu nav sagaidījusi izlaiduma mielasta un b***es tradīcija, bet tā vietā, kā jau šodien pierasts, stājušās mazākas privātas svinības absolventu draugu un tuvinieku lokā. Arī vecās bildēs redzamo skatu, kad visi zēni raugāmi tumšos uzvalkos, bet meitenes – baltās līdzīga piegriezuma kleitās, nu aizstājis daudz, daudz lielāks raibums un krāsu bagātība. Šķiet, arī kopīgas ekskursijas pēc izlaiduma mūsdienās neviens vairs nerīko vai vismaz ne tik regulāri kā padomju laikā. Tagad iespējas privāti ceļot, kad un kurp pašam tīk, – pavisam citas. Bet kā tad svin izlaidumu mūsdienās un tieši Kalnciema vidusskolā? Par to lai katrs pārliecinās pats, kādureiz apsveicot un pagodinot kādu no pazīstamiem un mīļiem jauniešiem, novēlot viņiem svētīgu ieeju pieaugušā dzīvē.

✍️ Dāvis Beitlers, muzeja direktors (©).
Rakstot izmantota D. Beitlera grāmata “Gaismas pils meža ielokā: Kalnciema skolas vēsture” (2015)

25/06/2026

🔸 Jūnijs, protams, ir ne tikai tikko nosvinēto Jāņu, bet arī izlaidumu laiks. Un mūsdienās kļuvis pašsaprotami, ka galveno mācību posmu sekmīgs noslēgums tiek atzīmēts ar svētkiem. Vēl vairāk – tradīcija vēl briest briedumā, un tagad izlaidumu svin pat bērnu dārzos. Taču skolas beiguma svinēšana nav tikusi piekopta vienmēr un jo īpaši ne lauku apvidos.

🔸 Vecos laikos – gan pirms, gan arī pēc Pirmā pasaules kara – skolēni, pabeidzot vietējo pamatskolu (cara laikā – pagastskolu jeb tautskolu), vienkārši saņēma savu gatavības dokumentu un, sākot vismaz ar starpkaru Latvijas rītausmu, kopā nobildējās – parasti zaļumos pie skolas, ar diplomu un kādu ziedu rokās – un pēc tam sēdās pie galda nelielā mielastā skolā. Pats lielākais notikums, kas iezīmēja skolas pabeigšanu, bija absolventu klases un skolotāju ekskursija uz kādu no Latvijas skaistākajām vietām. Kalnciema skolas skolēni tā apmeklējuši gan Siguldu, gan vēlāk appludinātos Daugavas krastu jaukumus, gan tā saukto Kurzemes Šveici. Vēlāk vidusskolā vai ģimnāzijā, kādas tolaik darbojās gandrīz tikai pilsētās un kurās skoloties daudziem nebija iespējams, jau varēja sekot arī svinīgāks izglītības dokumentu izsniegšanas akts.

🔸 Viss mainījās ļoti konkrētā laikā – pirms 90 gadiem. Tā 1936. gada 30. maijā Latvijas lauku skolās, toskait Kalnciema sešklašu pamatskolā, pirmoreiz tika svinēts kārtīgs izlaidums – ar ceremoniālu gatavības apliecības jeb diploma pasniegšanu un kultūras programmu. Paraudzīsimies, ko par pirmo svinīgo Kalnciema skolas izlaidumu ziņoja Jelgavas un apriņķa laikraksts “Zemgales Balss”:

“Svinīgais akts iesākās plkst. 18. Skolas priekšniece E. Grāvīte, uzrunājot absolventus un kuplo viesu skaitu, aizrādīja uz šīs dienas lielo nozīmi un lūdza Izglītības ministrijas pārstāvi atklāt svinīgo aktu. Pēdējais vispirms runāja par agrākās skolas un tagadējās 6 kl. pamatskolas telpām un apstākļiem[, pretstatā kuriem] tagadējo skolu var nosaukt par īstu gaismas pili, un priecīgi var būt tie skolēni, kuriem lemts mācīties šai skolā. Tālāk viesis novēlēja jaunajiem celmlaužiem nepagurt darbā, paturēt krūtīs vienmēr baltu sirdi un mīlēt savu tautu, mūsu dārgo Latviju, mūsu tautas Vadoni, kas arī garā visiem pamatskolu absolventiem sūta sirsnīgus sveicienus un labus vēlējumus. Runas beigās visi vienojās tautas lūgšanā: “Dievs, svētī Latviju!”

Tad inž. V. Šmulderis izsniedza skolēniem apliecības par pamatskolas beigšanu un balvas – grāmatas. Skolas priekšniece katram absolventam bija izvēlējusies piemērotu tautas dziesmiņu, kas viņus vadītu tālākā dzīvē. Bez valdības dāvātajām vērtīgajām grāmatām absolventi grāmatas saņēma arī no Jūrniecības departamenta, no Kalnciema krājaizdevu sabiedrības un no pagasta padomes priekšsēdētāja. Arī skolai Jūrniecības departaments atsūtīja dāvanas: vērtīgas grāmatas un Latvijas piekrastes kartes. Pēc dāvanu un diplomu izsniegšanas absolventiem sekoja vesela rinda apsveikumu un novēlējumu. Vispirms runāja absolventu bijušais klases audzinātājs J. Rēdlihs, tad pag. vecākais K. Danemarks, krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs A. Ginters, mežzinis O. Eihe, un beidzot visu iepriekšējo izlaidumu audzēkņu vārdā absolventus sveica U. Grāvītis[, skolas pārzines Elvīras Grāvītes brāļadēls un audžudēls, iepriekšējā gada absolvents]. Dziļi, sirsnīgi un aizgrābjoši uz absolventiem runāja skolas priekšniece, beidzot izsakot sirsnīgāko pateicību inž. Šmulderim par viņa ierašanos, dāvanu pasniegšanu un novēlējumiem skolu beigušai jaunatnei, kā arī lika nodot pateicību tautas Vadonim un valdībai par vērtīgajām dāvanām. Kāda no absolventēm mīļajam viesim pasniedza rozes.
Pēc apsveikumiem absolventi skolas tuvumā iestādīja piemiņas liepiņu. Sekoja kopējas vakariņas, rotaļas, dejas.

Izrīkojumam beidzoties dažs labs absolvents atstāja skolas sienas asarām acīs: tik žēl bija šķirties no mīļās skolas un no skolotājiem.”

🔸 Protams, šis rakstiņš, gluži tāpat kā pati izlaiduma norise, ir spilgta laikmeta liecība – te parādās gan Vadoņa slavinājums, gan ulmaņlaikiem raksturīgā jūsmība, kas ietērpta patētiskos izteicienos un frāzēs. Redzams arī “saulainās šodienas” pretnostatījums “skarbajai un sliktajai pagātnei”. Taču visspilgtāk izskan raksta sentimentālās un vienlaikus patētiskās nobeiguma rindas: “Šī diena ikvienam būs palikusi atmiņā, un ne tikai šī diena vien, arī tie novēlējumi un pamācības, kādas šajā dienā tikai izteiktas, stiprinās un vadīs dzīvē jauno paaudzi, par ko ikvienam īstam latvietim jāpriecājas, jo Latvija līdz ar to paliks garīgā un fiziskā ziņā spēcīgāka, un mūsu tautas Vadonis iespēs vēl labāk ar savu drošu roku vest mūsu valsti pretī gaišai nākotnei.”

🔸 Tuvojoties 30. gadu izskaņai, izlaidumu sarīkojumu programmās vēl vairāk pieauga tautas Vadoņa un 15. maija režīma slavinājums, uzsverot Ulmaņa valdības lomu Latvijas izglītības straujajā izaugsmē (tas nav gluži pārspīlēti sacīts), iezīmējās mazliet ideoloģiski (bet ne katrreiz negatīvā nozīmē) iekrāsotas izmaiņas faktiski obligātajā izpildāmo dziesmu repertuārā: jau nākamajā – 1937. – gadā skolēnu koris skandēja, piemēram, dziesmu “Vadoņa suminājums”. Svinīgā akta izskaņu togad vainagoja himniski pacilājošā “Dziesma brīvajai Latvijai”, bet vēlāk – skolēnu priekšnesumu daļā – sekoja “Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Pats par sevi saprotams, ka valsts himna no pasākuma programmas netika izsvītrota.

🔸 30. gadu beigās izlaidumu koncertprogrammas kuplināja arī pieaugušo priekšnesumi un uzvedumi – tā, piemēram, 1940. gada izlaidumā skolas padomes un Kalnciema Izglītības biedrības “Rīts” tautas teātra aktieri izrādīja Blaumaņa lugu “Zelta kupris”. Īsi pirms 1940. gada par izlaiduma norisē iekļāvās arī garīgais akts vietējā dievnamā ar mācītāja svētrunu un kordziedāšanu. Šīs tradīcijas pilnā mērā turpinājās arī vācu okupācijas laikā, savukārt par baigā 1941. gada izlaidumu Kalnciemā mums ziņu pagaidām trūkst. Loģiski, ka 30. gadu beigās skolēnu izlaidumi kā nozīmīgi skolas sabiedriskās dzīves pasākumi sāka parādīties arī ikgadējos skolas darbības pārskatos (atskaitēs), kur agrāk, saprotams, netika pieminēti, jo nebija pielīdzināmi kultūras sarīkojumiem.

🔸 Kā jau lasījām, 1936. gada izlaidumā kā Izglītības ministrijas pārstāvis skolu apmeklēja tās absolvents, izcilais kalnciemietis toreizējais Jūrniecības departamenta kuģu būves inspektors vecākais inženieris Voldemārs Šmulders (rakstā nepareizi dēvēts par Šmulderi), un arī šī augsto viesu klātbūtne izlaidumā kļuva par starpkaru Latvijā svinēto izlaidumu neatņemamu sastāvdaļu. Šos viesus nozīmēja vai apstiprināja Izglītības ministrija, priekšroku dodot konkrētās skolas kādreizējiem absolventiem. Tā 1937. gadā Kalnciema skolas izlaidumā goda viesis bija agrākais kalnciemietis un skolas absolvents Ansis Augusts Inka, tobrīd augsta ranga militārs darbinieks un Daugavpils vicemērs, 1938. gadā – Voldemārs Salmiņš, agrākais valgundietis un kalnciemietis, skolas absolvents, tobrīd Rīgas apgabaltiesas loceklis un rakstnieces Aīdas Niedras vīrs, 1939. gadā – otrreiz Voldemārs Šmulders. Vienīgi 1940. gadā izlaiduma akta viesis nebija agrākais kalnciemietis un skolas absolvents, bet gan Jelgavā dzimušais un augušais Latgales apgabaltiesas viceprokurors Verners Jansons no Daugavpils (pēc darbības jomas – kolēģis Salmiņam, bet pēc dzīvesvietas – gandrīz kaimiņš Inkam; vai kāds no viņiem Jansonu bija, tā teikt, atsūtījis uz Kalnciemu savā vietā?).

🔸 Par zīmīgu tradīciju Kalnciema skolas izlaidumos līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā kļuva arī preses materiālā pieminētā piemiņas kociņu stādīšana pie skolas, kuru parasti tātad veica skolas viesi, asistējot skolēniem un skolotājiem. Tā 1938. un 1939. gadā tika iestādīts pa liepiņai, bet 1937. un 1940. gadā – pa ozoliņam. Līdz mūsdienām, cik zināms, nav saglabājies neviens no šiem izlaidumu piemiņas kociņiem, jo skolas nama apkārtne pilnīgi pārveidota – zālāja vietā vecā parka teritorijā tagad rit ceļš, kas atdala skolu no dievnama, bet kādreiz aiz skolas gulošā plača vietā paceļas padomju laikā celtā internāta piebūve un vairākas citas palīgēkas agrāko laukumu un šķūnīšu vietā.

🔸 Aprakstītās ieražas, protams, tika piekoptas vai visās Latvijas pamatskolās, un Ulmaņa autoritārisma laikam vispār bija raksturīga aizvien lielāka lietu standartizācija. Taču ir kāda varbūt nenozīmīga, taču jauka detaļa, kas tieši mūsu Kalnciema skolu īpašā veidā sasaista ar izlaiduma svinēšanas rītausmu. Tieši mūsu skolas pārzine Elvīra Grāvīte bija viena no tiem “vienkāršās tautas” pārstāvjiem, kurus pats Ulmanis 1936. gada 17. jūnijā, kopā ar visu Latvijas valdību viesojoties mūspusē, izvaicājis par jaunās izlaiduma tradīcijas iespaidiem un nepieciešamību. Lieki teikt, ka Grāvīte par Vadoņa iedibināto jaunumu izteikusies visnotaļ atzinīgi, norādot, ka šādi izlaidumi arī turpmāk Latvijai vajadzīgi un varot atstāt paliekošas atmiņas pasākuma dalībniekiem.

🔸 Līdzīgi izlaidumi Latvijas lauku skolās un arī Kalnciema pamatskolā – tobrīd jau septiņgadīgajā skolā – turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Protams, sarīkojuma programmās vienas ideoloģijas vietā nāca cita – nesalīdzināmi (!) svešāka, smagāka un uzbāzīgāka. Arī izlaiduma goda viesi vairs nebija tik augsti kā ulmaņlaikā, un vairs nebija tik būtiski, lai tie būtu skolas absolventi un izcili savas jomas darbinieki: pietika paaicināt kādu Jelgavas rajona vai pagasta (vēlāk ciema) līmeņa kompartijas darbinieku, piemēram. Tomēr pēc būtības nozīmīgākais pavērsiens izlaiduma tradīcijā Kalnciemā, bez šaubām, bija skolas iecelšana vidusskolas godā 1955. gadā. Bet par to – nākamreiz!

✍️ Dāvis Beitlers, muzeja direktors (©).
Rakstot izmantota D. Beitlera grāmata “Gaismas pils meža ielokā: Kalnciema skolas vēsture” (2015)