TRABI MUSEUM
Im Trabi Museum Berlin sammeln und konservieren wir Sensationelles, Nostalgisches und Wissenswertes über das Kultauto Trabant. Er ist das Prachtstück ostdeutscher Automobilbautechnik. Erlebe den Trabi in seinem Facettenreichtum – ob im Alltag oder Urlaub, als Familienkutsche oder Rennwagen. Staune über die Geschichte des Trabants und besichtige ausgefallene Exemplare. Entdecke seine Geschichte von den ersten Anfängen, über Kuriositäten bis hin zu seiner letzten Entwicklung.
Willkommen im Trabi Museum Berlin!
In the Trabi Museum Berlin we collect and preserve sensational, nostalgic and interesting facts about the cult car Trabant. It is the gem of East German automotive engineering. Experience the Trabi in its many facets - whether in everyday life or on vacation, as a family carriage or racing car. Marvel at the history of the Trabant and view unusual specimens. Discover its history from the very beginning, through curiosities to its last development.
Welcome to the Trabi Museum Berlin!
Bemerkungen
Reālā un patiesā Berlīne ar bomzīšiem, rindām, metro un tumšajiem parkiem, jeb – kā mēs – nejauši skaistās pilsētas vietā esam iemīlējuši to – nedaudz nepareizo, bet tajā pašā laikā patieso Berlīni… Vienu vārdu sakot – Eiropas Ņujorka ar visu Bronksu! Starp citu – nesakiet šeit skaļi vārdu n***s – vāciski tas skan diezgan nepiedienīgi.
P.s. Par bildēm - mums viss loģiskā secībā - tāpēc iesākuma vēl pāris Polijas skati - smukā Berlīnē arī ir - bet nedaudz tālāk!
Lai gan šis brauciens un ceļojums mums sadarbībā ar visitBerlin, tomēr mums ir brīvas rokas pašiem meklēt vietas un to, kas mums šķiet interesants, tāpēc visas 5 dienas pavadīsim tā, lai ir neparastāki apraksti.
Taču – pirms nonāksim pie Berlīnes apraksta pirmās daļas – droši var izlasīt prelūdijas aprakstu par to, ko nejauši ātrāk nonākot Varšavā padarīt tur ar bērniem vienu dienu – (protams – mums lapā vēl ļoti daudz raksti par Poliju un citām valstīm – bet atkal apbrīnojami, cik daudz ko var redzēt Varšavā un Polijā atkal un atkal no jauna, kā šī pilsēta un valsts aulekšo attīstībā uz priekšu mēnešu griezumā). Bet – nelielai piebildei – šobrīd pat jāsaka, ka Varšava ir tāda mūsdienīgā un modernā galvaspilsēta, bet Berlīne – tāds riktīgs mikslis ar visu ko – sava veida bardaks, bet ar pamatīgu dvēseli.
Par to, kāpēc Berlīne ir tik multikulturāla un neparasta – iedomāsimies – brīdī, ja apvienotoos abas Korejas – kāds kultūršoks būtu abām pusēm – tieši tas pats notika ar Berlīni – viena puse – moderna, eiropeiska, otra – riktīga padumju diktatūra ar visiem spiegiem, Stasi, ierobežojumiem, utt. – un tad vienā brīdī brīvība pēc mūra krišanas! Pieļauju, ka vismaz Eiropā nav otras tāda veida un uzskatu otras pilsētas.
Pēdējā piebilde, pirms ķeramies klāt Berlīnei - jeb dzīveslauznis (jeb lifehack – ja mēs latviskāk) – degvielu Polijā vajag pildīt Auchan (analogs mūsu rimcikam vai mahimai) – jā – viņiem pie lielveikaliem ir vislētākā degviela. Vācijā degviela ap 2 EUR.
Beidzot – ķeramies klāt Berlīnei arī! No Varšavas chill režīmā kruīza – nedaudz zem sešām stundām – vidēji ap 120-130kmh, ar vienu pamatīgu korķi – avārijas dēļ – kura piepluso vēl 30 minūtes pie ceļa un mini poļu benzīntanku kanalizācijas sistēmas pārbaudi – bet tad jau Vācijā – uz bāņiem ierobežojumu nav un varētu jau mīt arī vairāk, bet nedaudz žēl jauno mīksto ziemas riepu – jo te gandrīz 10 grādi plusā… Pie Berlīnes, kā izrādās ir milzu Tesla rūpnīca – nu tāda – pa pus Rīgu. Vācijā vispār viss ir tāds – milzu un ar plašu vērienu – bet par to tad arī tālāk vēlāk – sīkumos. Sasmējamies, kad iebraucot Vācijā un pārslēdzot radio – uzreiz auto piedāvā šlāgeru staciju kā pirmo izvēli. Tāpat kā kartupeļu salāti un kebabi visur.
Tā kā mums auto nav īpaši videi draudzīgs ar saviem V8 (vismaz vācuprāt) un mēs nevaram tikt pie zaļās kartes Berlīnei, lai varam pa pilsētas iekšējo satiksmes apli pārvietoties un ar tūkstošos mērāmu potenciālo sodu nevēlamies riskēt, tad mums iebraukšana pilsētā pa apvedceļu un pirmo divu nakšu viesnīca mums tieši uz robežas, kur legāli drīkstam pieparkoties, tad gandrīz stundu arī braucam iekšā pilsētā. Pirmās divas naktis pavadīsim a&o Berlin Kolumbus – tā kā ir jaunais gads un ceļojumu sākām plānot diezgan pavēlu – tad šī tāda pati labākā izvēle no lētajām – 2 naktis – 100 EUR – AO ir it kā hostelis – ar plašu ķēdi Eiropā, bet mums savs numuriņš, līdz ar to viss ok. Taisnības labad jāsaka – esam palikuši Varšavā šajā ķēdē – nu tur gan bija daudz labāk. Šeit tāds riktīgs rajončiks un iemītnieki hostelī arī no rajona. Bet pie tā Berlīnē ir jāpierod – laikam šis ir jāpasaka, bet – ja esat kaut nedaudz rasists, LBGT pretinieks, neesat iecietīgs – Berlīne nebūs Jūsu mērķis – nevajag tad te braukt – Jums noteikti nepatiks.
Par viesnīcām - mums budžets ir līdz 120 EUR par nakti - Berlīnē - ar Jauno gadu - līdz šai summai īsti nekas pieklājīgāks nav, bet mēs rīt pārceļamies uz pašu neparastāko Berlīnes viesnīcu - sekojiet līdzi!
Mums viesnīcā, taisnības labad jāpasaka, bet jau otro dienu ir dvieļu problēma – kaut kāda firma tos vienkārši nav atvedusi. Ja nebūs arī šovakar – iesim pirkt savējos (dvieļus nedabūjām - toties tikām pie spilvendrānām un rabarberu limpenes bonusā). Neies jau smirdēt – jo – speciāli neesam ostījuši, bet pilsētas bomzīši nesmird – nu vismaz ne tā, ka degunu jāspiež ciet – tāpēc dušu vajag – nebūsim jau smirdīgākie pilsētas viesi – lai gan te visi tik iecietīgi, ka diez vai kāds ko teiks sliktu par to, ka smirdam.
Tātad – iečekojamies viesnīcā – auto noliekam uz ielas – Rīgā uz ielas laikam tāda paskata rajonā neriskētu likt, bet te blakus ir arī jauni Mercedes, tāpēc sirds mierīga. Bet – uzreiz atkal nākošais – pilsēta ir mega tumša. Un nē – tas nav ar karu saistīts – vienkārši te tā pieņemts un nav nemaz apgaismes stabi. Pat vēlāk centrā – pie Bundestāga un Brandenburgas vārtiem viss ir tumšs. Un pat centrā nav sagrābtas lapas. Tāpēc visi Govzemja fanāti par to, cik citur sakopts un tīrs – pabraukājiet pa Eiropu paši – un redzēsiet visu paši un varēsiet pateikt, ka mums Latvijā tomēr viss ir vairāk kā lieliski un skaisti. Tā vasarā Vīnē pie smukās Šēnbrunnas pils sapratām, ka pēdējo reizi tur kāds kaut ko uz ielas uzkopis pirms gada…
Un – mēs Vācijā esam bijuši vairākas reizes – bet vairāk lejasgalā un likās, ka arī Berlīnē kā Minhenes vai Ķelnes pusē pamatā būs jauni Mercedes, Audi, Porsche, bet te 80% auto ir tādi auto, kas Latvijā jau skaitās ne pārāk labas.
Mums tālāk plāns pirmajā vakarā uz centru aizlaist – pēc kartes izskatās viss tuvu – bet no viesnīcas līdz nosacīti centram ir stundas brauciens ar tramvaju… Stundu braucām iekšā pilsētā, stundu līdz centram. Tātad visai pilsētai izbraukt vismaz 3-4 stundas.
Centrā mums jāizņem mūsu – maksā 53 EUR uz 6 dienām personai, bet mums tādas vajag tikai divas – jo bērni brauc bez maksas mums līdzi. Un daudzos muzejos, protams, arī atlaides. Tā sabiedriskais dārgs – viens brauciens 2 EUR. Līdz ar to mums kartes sevi atpelna jau pirmajā dienā.
Aaaa, vismaz šobrīd – sabiedriskajā maskas ir obligātas. Ievēro kādi 70%. Mēs tiekam līdz centram – iesim uz centrālo centrālstaciju – tur visitBerlin birojs strādā līdz 21.00 – un te mums kārtējais šoks. Zinājāt, ka Berlīnē bez autobusiem un tramvajiem ir, protams, vēl metro un vilciens, bet vai zinājāt, ka ir arī U-bahn – jeb metro un tramvaja krustojums. Un tas viss vienā stacijā izskatās tā – kaut kur augšā vilciens, tad ir tramvaju un autobusu un cilvēku līmenis un tad zemāk jau pazemē U-bahn un tad vēl pavisam dziļi – metro – un to visu var redzēt vienkārši tāpat kā tādā datorspēlē? Iespējams, kādam tas smieklīgi – mēs paši tā esam diezgan pa Eiropu paceļojuši, bet kaut ko tādu redzam pirmo reizi. Tāda riktīga megapoles sajūta. Bērni saka, kā filmās par Ņujorku – tur mums plāns arī aizlaist – bet efekts noteikti līdzīgs.
Tiekam pie mūsu kartēm – tās vienkāršas kā kādreiz Rīgā bija kompostrējamās biļetes. Nekāds plastikāts un kā paši vācieši saka – vienu reizi kompostrējamā aparātā jāaktivizē un viss – vācieši uzticas cilvēkiem – nekadas papildu kontroles. Mums gan jau patrāpījās viena kontrole transportā, bet muzejos mēdz ticēt uz vārda, ka mums tāda karte ir!
Izdomājam aiziet līdz Bundestāgam - tur mums arī būs ekskursija, kā arī Brandenburgas vārtiem. Viss tumšs un neizgaismots – bet kā jau teicām – tas viss vienkārši tā ir – jo neredzam nemaz laternas. Vēl uzreiz piebilde par vāciešu ģerbšanās stilu – te – jo savā ziņā humpalīgāk jo stilīgāk. Jaunieši vispār staigā kā sanāk. Vienīgie brendu apģērbos ir turki – viņiem patīk uzpucēties. Pensijas vecuma vācieši nēsā arī visi vienādus apģērbus – bet vācu zīmolu.
Tā kā klāt vakars – meklējam kur paēst – mēģināsim laimi – Mustafa's Gemüse Kebap– laikam pasaulē zināmakais kebabs šobrīd. Ar U-bahn aizbraucam pāris pieturas no Brandenburgas vārtiem līdz pareizajai vietai un uz pakaļas… rindā vismaz 50 cilvēku. 21.00 vakarā. Trešdienā. Jūs, ko, nopietni! Mūs uzreiz uzrunā vietējie – pamana kameras uz kakla – un jautājums – blogger!? Un tad jau panesās sarunas. Vācieši līdz 30 perfekti runā angliski – pēc tam – pilnīgs vāciskums un aizmirsti. Tikai doitsche šprehens. Mums ir tā, ka viens runā vāciski pat tīri ok, otrs vismaz saprot, tāpēc viss lieliski!
Nostāvam rindā 20 minūtes un saprotam, ka rinda vispār nekustas, tāpēc meklējam tālāk kādu citu – te kebabi ir visur, nu tā, ka visur, tāpēc nolemjam nevis pie Mustafa, bet Sancak Doner pārdesmit metrus tālāk paēst. Milzīgas porcijas ar kebabiem mums visiem 4 – 25 EUR. Saimnieks arī normāls pipars – pats lūdz, lai sabildē.
Ejot atpakaļ uz transportu – redzam, ka pie Mustafas rinda vispār nevirzās uz priekšu. Reāli kulta vieta.
Nedaudz pirms pusnakts – pēc stundas brauciena ar tramvaju esam viesnīcā.
Otrā dienā mums sākās ar kafijas un bulciņu meklēšanu, 8 EUR par maizīti un ābolu AO liekas par traku, tāpēc ejam meklēt sirojumos un netālajā lielveikalā par garšīgām milzu kafijām un kakao ar bulciņām un piciņām samaksājam tikai 20 EUR.
Ripojam tālāk uz centru – gar TV torni, Ziemassvētku tirdziņu, bet, kā šeit +12 grādi – galīgi pēc Ziemassvēktiem nejūtas.
Aizbraucam līdz – slavenākā vieta pēc aukstā kara un Berlīnes mūra krišanas – visu apskatām, nopērkam mazu it kā autentisku mūra gabaliņu. Te ir arī muzejs – kurš vairāk par to, kāda bija dzīve padomju savienībā – mums vēl kaut kādas atmiņas pašiem ir – tāpēc muzejā neejam, bet toties ieejam mīlīgo Trabant jeb Trabi Museum auto muzejā. Sīkumos neizplūdīsim – bet palasiet par šo unikālo auto marku paši. Te pat var noīrēt šos auto izbraucieniem pa pilsētu – no Trabant būvējā pat amfībijas, sacīkšu auto, Ferrari replikas. Aaaa, izejot no muzeja ieraugām Mini cooper limuzīnu. Vāciesiem ar izdomu viss ok. Trabi muzejs ar pilsētas karti uz visiem 4 – 5 EUR.
Ar kājām virzāmies tālāk – gar palielu daļu vēl saglabāta Berlīnes mūra. Bērniem tas izsauc daudz jautājumu – labprāt visu stāstām, ko paši zinām – lielākais vēl pats telefonā lasa papildu. Te arī ir tāds drūmais mūra muzejs – ar bildēm, bet to tad, kad nākošo reizi brauksim jau lielāki.
Vēl kas – pilsētā ir tiiiiik daudz bezpajumtnieku, ka viņi tiešām ir visur – uz ielām, pie muzejiem, metro, pat pašā centrā – Potsdamas laukumā pie glaunākā lielveikala…
Tālākais mūsu mērķis – Deutsches Technikmuseum – aizejam ar kājām – pēc tam jau dienas beigās Garmin Latvija parādīja gandrīz 20 000 soļus šodien. Pa ceļam neparastas drupas – vieta, kur Hitlers bija ierīkojis speciālu dzelzceļa staciju ebreju deportācijām, piedevām – sliedes vēl redzamas, bet ieaugušas krūmos… Tādas neparastas pārdomas par to, kā vācieši brīvi runā un izturas pret pat pašu tumšāko savu vēsturi, neļaujot to aizmirst.
Ja par Tehnikas muzeju - ieejas biļete mums 4 – tikai 10 EUR, bet muzejs ir tā – iedomājaties visus iespējamos Latvijas tehniskos un ne tikai muzejus – pareiziniet ar 10 un tad būs apmēram puse no tā visa, kas ir šeit. 2 stāvos tikai viss par kuģniecību, 3 stāvos aviācija – ar lidmašīnu uz ēkas jumta, milzīgs dzelzceļa tematikas angārs, un tad vēl ntākās izstādes – cukura ražošanas, foto tehnikas, tekstila rūpniecības, koronas stūrītis, un mēs noteikti visu neizstaigājām. Neaprakstāms izmērs. Un daudz kas arī čamdāms, bakstāms, grozāms, ierāpjams… Episki milzīgi viss. Te droši varētu pavadīt visu dienu – ja ne pat braukt vēl vienu izstaigāt līdz galam.
Mums konkrētā laikā rezervēts vēl Deutsches Spionagemuseum jeb Spiegu muzejs – tāpēc lidojam uz turieni – lai paspētu vēl nedaudz ieēst – šeit mums palīgā Mall of Berlin ar tik milzīgu foodcourt kā viens Centrāltirgus paviljons. Vāciešiem ir nedaudz lielummānija pat šeit. Mums tādi tīri ok burger un pica izmaksā ap 20 EUR. Ēst Berlīnē tiešām ir samērā lēti – vēlāk arī iebāzām galvu Aldi veikalā – pārtika – daudz kas ir lētāks vai vismaz tādās pašās cenās kā pie mums.
Tad nu par Spiegu muzeju – biļetes cenas ir dažādas, bet ap 40 EUR ģimenei rēķiniet. Šeit vislielākā sajūsma par iespēju izmēģināt lāzera labirintu. Bet muzejs tāds ļoti izpētāms un daudz lasāms – jo gan par spiegiem, gan viņu pribambasiem ļoti plaši apraksti. Gaisotne arī atbilstoša. Mēs pavadām gandrīz 2 stundas. Neparasts, piemēram, ir ari reāls spiegu busiņš – tāds parasts balts VW T4 – no malas kā santehiķu auto, bet iekšā viss ar noklausīšanas iekārtām piebāzts.
Tālāk vēl pa tumsu noejam gar parku – piemiņas vietu ebrejiem – te viss tumšs – mēģināsim vēl tuvakajās dienās aizdoties, lai parādītu bērniem un tad jau ar 2 transportiem stundas laikā – pa ceļam vēl redzot milzu policijas pavadītu kurdu vai sīriešu protesta gājienu – nonākam viesnīcā. Vācieši arī pret protestiem izturas ar cieņu un mieru – ik pa laikam kāds par kaut ko protestē. Bet šodien tiešām kājiņas nedaudz sagurušas – mums gan vēl dienas Berlīnē!